 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Kur kādreiz aka |
| Aiz puķu dobēm skaistas madāmas ar smaidiem dalās, Tas vecais nespēj ieraudzīt, jo kaplis neass zemi smagi trin. Pie būdas atkal preilenes, bet, protams, ka jau citas, Te smaida, bučojas, te netiklas, pēc brīža atkal jaunas takas min. Kur kādreiz aka bija visa pirmsākums, kur iespējamās takas vijās, Pa ehinācijām skrien puika, zālesstiebrā pūzdams kādreiz nepatiesas skaņas. Viņš pats vēl nezina, bet citi tās jau zaudējuši tālās patiesībās, Aiz paugura, kā atceroties, vilciens savu dziesmu apstiprinot svilpj. Pār Gauju noliecas tie mākoņi, kas agrāk skāra tikai debesjumu, Tie kautrīgi un reizē nekaunīgi mīlējas ar upi, vaigiem sārtiem, Un tur jau vāvere pa krūmiem čakli meklē savu vietu - medījumu, Kur iegulties un gaidīt lapsu ziņkārībā - vai tad tā var gavēt? Bez vārdu runas vārnas pošas satikt savus vecos draugus, Bez šlipsēm, tās šos žņaudzot, viņi nestāstīs, bet zināms ir šis stāsts. Tie izspēlēs pa vienai kārtij, vēlāk, protams, muļķos vecos aunus, No rīta pasmiesies, jo tā jau tikai tāda puspatiesība, jo auni - jauni. Ved pastnieks svaigi slauktu pienu, saulē skatīdamies cieši, Tik cieši, ka pat varavīksni pamanījis nav un sviedri acīs tek, Ir nolijis, to gan viņš zin, jo iepriekš velo-sipēds saslīdēja tieši, Lai attaptos uz brīdi, izjustu un atkal saulei pievērstos - tu re... Kad apņems vakars savām divdomīgām rokām, Būs kāda minūte, par kuru nezinās ne vecis, vāvers, pastnieks, it neviens. Uz brīdi visi gadīsies, pie tur, kur kādreiz aka bija pirmsākums, pie vītām takām Uz mirkli - neredzot viens otru - un tad atkal - pagrieziens. |
| (15.07.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |