 (www.feini.lv) |
| Lauris Krolis : Atmiņu rēgi |
| Es gribu iet un līdz ar citiem strādāt Un mājās pārnākt noguris un īgns, Par rūpnīcu vai tirgotavu gādāt Un pelt ik strādnieku, kas še stāv dīks. Es gribu lētos priekos ātri mesties Un bezizmēra alus bundžas dzert, Lai vaļas nav vairs liekām domām rasties, Lai no ikdienības kausa varu smelt. Bet karstās naktīs, gribasspēks kad atslābst, Es jūtu kalnu gaisu sausi sājo, Zem kājām manām atkal mīnas uzsprāgst, Bet jāapslāpē te raksturā viss vājais. Lūk, pāri pārskrej ašie tēraudputni, Tie mūsējie, kas tur mūs redzeslokā. Vien bieži, pārāk bieži viņu skati Neglābj no ašiem slēpņiem, lēnām mokām. Par dzelzs gabalu pārvērsts šeit es tieku, Jau atkal brūce, tai sienu prastu drānu. Tā katru nakti redzu tikai vienu - Kā dodos atpakaļ uz Afganistānu. |
| (12.04.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |