 (www.feini.lv) |
| Ēriks Bāris : Pretī jaunām plauksmēm |
| kādā parkā... kur līganu liepu galotnēs nebeidzamas putnu čalas, tā vai citādi krīt zemē no sava augstuma. tās krīt un kritīs rīt, parīt un aizparīt... caur medainiem liepziedu ķekariem un dzeņu kaltiem dobumiem, kur atstāj līksmi, tos piepildot, pirms aizies ziemeļrītu vējā, tvarstot stumbra mizu rievoto kā bērns glābiņu meklējot, mātes austajos Alsungas brunčos. pat zeme žvinkst nerimstošajās putnu klaigās un dobji atskan samtaino kurmju melnajās alās starp pasteļtoņu brokastīm un kurkstošu vēderu lūdzējiem, starp izburbējušiem soliņiem un sklandu raušiem, mietpilsoņu prātiem, primitīviem un apmātiem, apsūnojušiem koku stumbriem kur suņi, kā ierasts, stāv paceltām kājām. ar pēdējiem spēkiem trauc lietus lāses uz mājām kā ātrvilcieni starp pieturām, peroniem sirreāli dunot taukainu belašu nostaļģijā starp krāsainu lietussargu kātiem un pasaku tēliem izdomātiem ļaužu pamestās vietās kur Alise no Brīnumzemes tiekas ar mākoņu feju lietus lāses no mākoņu driskām starp debesīm un zemi skaļi plakšķot, vēja sviestas - sevi apliecina un pret zemes kilogramiem triecas, uz pielijušām peļķu spoguļvirsmām kā uz deju plača izdejo pēdējo salsu mambo ritmos, izšļakstot pēdējo takti pirms klusi atdodas rāmi urdzošām tērcēm. piliens aiz piliena māj atvadu šļakatām ardievas un ļaujas nest sevi pretī jaunām plauksmēm |
| (03.04.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |