Apātiskā laika straumē
Dzīves interese zūd.
Eksistence nūģu gaumē,
Sirdī pērnās lapas trūd.
Savācu tās pilnu klēpi,
Ņemu līdzi atgremot,
Acis maigā tumsā slēpis,
Saules gaismu aizklājot.
Nošķirties un ielīst sevī?
Dalību it visā ņemt?
Kā no malas klausos tevī –
Paliek bail un gribas vemt.
Vienu solīti uz priekšu,
Divus atpakaļ – cik žēl!
Izvēli sev neaizliegšu,
Lai pēc tam jau nav par vēl. |