X


Feini!
(www.feini.lv)
Valters Bergs : Iespaidi par literāri muzikālo pasākumu -Krāsa.Skaņa.Vārdi.-
Pasākums bija patīkami kuplā skaitā apmeklēts, zāle nejuta tukšumu. Noskaņu pastiprināja zāles skaistās sienas, balkoni, ēnas. Fonā uz projektora spēlēja apmeklētāju iesūtītās pavasara fotogrāfijas. Jā, tēma bija pavasaris. Un patiešām, šis pasākums ar saviem skaistajiem un liriskajiem vārdiem pačukstēja, ka pavasaris nāk. Lai arī daļa autoru strādāja bez atskaņām, tomēr vārdi, kas šļācās pār viņu lapu malām, bija silti. Pilni mīlestības, latviskas vieglās formas radošās depresijas, un arī atsvešinātības, līdzsolī ar patētiskumu. Tāpat bija vēl tik jauni mēģinājumi rakstīt prozu, vēl dzīves nepieredzējuši, bet ar tik nopietniem centieniem, ka zinu tik teikt – tā turpināt un kalnus līdzinās gar zemi.

Palika patīkama pēcgarša, daži autori patiešām bija īpaši baudāmi. Žēl, ka autoru vārdus nesanāca piefiksēt, nāksies medīt cikla grāmatu, kas kaut kad taps. Lieli malacīši, ka daļa autoru prot tik labi uzstāties publikas priekšā. Prieks par to, ka ne katrā autora uzvedumā bija jūtams narcisms un paštīksmināšanās. Īpaši favorīti bija kādi 3 autori. Cik sapratu, no Feini! neviena autors nebija (Ceru, ka nekļūdos).

Nelielu vilšanos sagādāja pārāk daudz „modernās” dzejas. Arī autori, kas skaitās jau zināmi, raksta prozu rindiņās un sauc to par dzeju. Nu tad varbūt neliksim to prozu rindiņās? Tad atstāsim kā stāstu un sauksim par prozu? Es saprotu, ka atskaņas un arī stingrs pantmērs darbu var ierobežot, bet varbūt vismaz piestrādāt pie skanīguma, lai, lasot, zilbes neķeras? Es runāju par skanīgumu – kad darbu vari izlasīt plūstoši un nelauzījot zilbes. Katra jauna rinda, kā izrauta no cita ciema, citā mēlē rakstīta.

Bet tomēr arī starp tiem, kas raksta prozas dzeju, pavīdēja dzeja, kas bija skanīga vai vismaz virzīta skanīguma gultnē. Tas priecēja, tas nozīmē, ka autori citos darbos vienkārši noslinkojuši, bet tomēr var, ja vēlas - labāk.

[Papildināts] Autoriem novēlētu nākamreiz uzstāties ar īsākiem priekšnesumiem. Jo, kad viens autors lasa savus dzejas darbus pārāk ilgi, vismaz man pazuda koncentrācijas spēja un spēja kārtīgi noklausīties un iedziļināties. Man šķiet, ka vienam autoram vajag nolasīt ne vairāk kā 4 – 7 minūtes un lēnā gaitā. Jo patiesībā, ja darbs ir labs, tad to vajag lasīt lēnām, pa pantam, ļaujot klausītājam to sagremot. [/Papildināts]

Mulsināja tas, ka daži autori, kas jau bija uzstājušies, kopā ar saviem atbalstītājiem pēc brīža klusi un citi mazāk klusi atbrīvoja telpas. Vienīgais, ko spēju iedomāties, ka šāda pavirša attieksme pret citiem autoriem ir izskaidrojama tikai ar to, ka tie nebija rīdzinieki un varbūt pēdējais transports uz tālo ciematu jau pūš izpūtēja tauri.

Patika muzikālais pavadījums, jo īpaši pasākuma izskaņā spēlēja un dziedāja Arturs Orba un Endija Štāle I.Kalniņa mūziku un tautasdziesmas. Tas bija ļoti latviski un silti.

Kopumā pasākums bija skaists, dvēselisks. Man radās iespaids, ka klausītāji bija arī ļoti uzmanīgi un kulturāli. Prieks redzēt, ka mūs tomēr interesē literatūra, dvēseliskais un katra īpašais.

Plānoju pēc jaunā Feini! ieviešanas rīkot dzejas vakarus. Saprotu, ka to vajag autoriem. Un arī ne tikai. Ņemsim labāko par piemēru un radīsim labu atmosfēru, veicināsim radību. Man noteikti būs vajadzīgi arī palīgi.

Uz radošas nots atvados, līdz nākamajai reizei. Paldies autoriem un Mazajai Ģildei par šo iespēju.
(14.03.2012)
DRUKĀT
Atpakaļ uz darbu