visriņķī plaukstošas magoņu pļavas, kur jutos par magoni pārtapis vientuļā salā
pamalē aust magoņkrāsas rīts
caur dāsna ozola lapotiem zariem
vēl priekš gadsimtiem laika dēstīts
kā velnam pelavu, tā vainagu vīts
visriņķī plaukstošas magoņu pļavas
un māli, kur skudras kukuragos
nes teciņiem sēnalas diendienā no gravas
un spārnoti putni mākoņus vago
vārpu zālē sēdēju reiz magoņlauka malā
čūsku puķes, velnaķepas manī lūkojās
bet magoņzieds man acis vēra vaļā
lai nezustu es rīta vēju melanholijās
jutos par magoni pārtapis vientuļā salā
kur neapgūtas zemes elpa un pulss manī radīts
lai justu kā dzīvē ar visu tikt galā
kad esmu līdz mielēm piepildīts...
acu atspulgā aust šobrīd magoņkrāsas rīts
atmiņām taustoties eļļas krāsu audekla toņos
kuros kā cellē sodīts, rūdīts un pārbaudīts
ar putnu balsīm saplūstu es pagātnes brikšņos |