 (www.feini.lv) |
| afanasjevs : Ārpus sevis |
| Pieradis pie vietām un laikiem, vārdiem un apzīmējumiem. Pieceļos no rīta, pusmiegā vēl sapnī tveru pēc biksēm, un pēc spoguļa. Un aiznesu sevi uz vietām. Un ietekmējies no vides pastiprinu savu es. Tas varbūt ir nedaudz negatīvi. Vieta uztur to manis daļu kuru sen gribu aizmirst un atrast jauno, un vieta arī tāpat. Bet es nespēju katreiz pacelties pāri iedomu raksturiem par cilvēku un sevi. ...kā tā forma varētu izskatīties? Kur lai eju to meklēt? Ir formas kurās elementi itkā kļūst savādāki, itkā sāk radīt atbilstošus un neatbilstošus signālus kosmosā. Pagaidām esmu aizdomājies par diviem magnētiskiem sūkļiem. Viens, ir tendēts uz savu pasauli. Tas ir tas ko pazīst kā sava veida aklumu.ego. tā ir diezgan dīvaina lieta. Pieņemot, ka mums visiem ir kādi atpalikšanas gēni, tad tie gēni itkā pārvēršas kādā īpašībā, kas tālāk rada mūsu atmosfēru. Atstājot daļu no sevis vietā, laikā un telpā. Savs aklums. Aklums uz savām lietām un redzamība, fokusācija uz citu lietām. Pārsvarā tāda forma te sastopama. Elementi, kuri citiem parādās atpalikšanas veidā, bet citiem tie paši elementi, pat vel lielāki, iedomībā pār sevi zaudē savu atpalicību. Tie zaudē savu atpalicības spozmi. Un tad tiem kuri sajūt katru smalkāko vibrācijas plūsmu, rodas nepatīkamas izjūtas no nepareizas elementa transformācijas veida. ...bet kādā veidā elementi itkā pazūd koncentrējoties uz sevi? Nesaprotu, man rodas nepareizas sajūtas, bet persona izskatās ka būtu perfekta. Viņa itkā aizmirst un nepamana savas kļūdas, bet mana citu vai vienkārši plūst kā baļķis. Varbūt tur tā problēma, varbūt nebūtu problēma, ja nemanītu citu un savu kļūdu un pievērstu uzmanību lietām kas iepriecina un rada patīkamas sajūtas un atmosfēru. Tā ir otra sūkļa puse. ...bet kā es varu sevi atrast? Tā seja izskatās pārāk pazīstama. Tik un tā es palieku daļa no tā kas es esmu. Es varu šķetināt sevi, bet pamatseja un īpašības paliek. |
| (05.03.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |