 (www.feini.lv) |
| Lauris Krolis : Pamošanās |
| Tas sākās ar... Gaismu, kas tika Šķirta no tumsas, Saullēkta spozmi Un mijkrēšļa stundām. Pār vientuļo zemi Vēl auļoja vēji, Bet pagāja brīdis Un uzplauka ziedi. Ar vareniem lauvām, Kas savannās valda, Ar jēriņiem maigiem, Kas aplokos ganās Atplauka diena, Dzīvības pilna, Ar spēku, ar līksmi Tā gavilēja. Tik vienam šeit nav vairs Dalības priekā, Tā meitene jauna, Savā istabā sēž Un asaru pērles Vēl bērnišķos vaigus, Tik skumjus un maigus, Nu izrotā. “Viss beidzies, es laimīgs Pie citas nu traucu, Tu - mirklīgais vājums,” Skan atbalss šī galvā. Vai mierā lai būtu Ar dzīvi bez Viņa? Nē, sāpes tā remdēs Par augstāko maksu. Tik netālu pilsēta Skrien mūžīgā steigā, Bet Daugavas klēpis Viņas prātu nu saista. Ar tilta margu Rupjām metāla stieplēm Vai būs viņas pēdējais Rokasspiediens? Vien brīdi pirms lēciena Te ieskanas balss: “Vēl apdomā visu, Kaut izvēle tava!” Un atspīd tad gaisma, Kas tumsai iet blakus, Un atklājas Dzīvības Varenais spēks. Ar māmuļas glāstiem No aizmirstām dienām, Ar vectēva stāstiem Par Dzimtenes ziemām Ar draudzeņu čalām Pie svinību galda No atmiņām iznira Pieredze saldā. Vai tā neesot laime Dzert kafiju rītos, Un izbārstīt cukuru Uz virtuves grīdas, Jo ieraugi avīzes Trešajā lapā Savu foto no skolas Ceļojuma? Pār tuksnešiem, pļavām Un piejūras ciemiem Skrej mūžīgais vējš Un ļaudīm viņš stāsta: “Ir dzimusi jauna Būtne, kas saprot - Pati augstākā vērtība Ir mūsu vienkāršā dzīve.” |
| (10.02.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |