 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : 27.01.2011. - 27.01.2012. |
| Prieks pārtrūcis, zeme trauc vējā, kur sirdspukstiem mūžības balss, Sniegs pārsalis atspulgus rakstot, un kļuvis kā krītūdens balts, Šim vakaram pieskaras vēlreiz tavs smejošais skatiens, tavs rīts, Un pasaulei pāri krīt tūkstošiem zvaigžņu, kā saucot mūs augšup, kas mīl. Tik sajūtams staro tavs mīļums no dziesmām, un pieskaras sapņiem silts stars, Un mākoņu laukos kā dvēsele tava ir izplaucis persiku zars. Visskaistākie mirkļi ir mirkļi, kad jūtu - tu esi tepat vēl starp mums, Un liesmiņās sīkās kā skatienu čukstos virmo viss debesu jums. Pēc deviņiem miljoniem gadu mēs būsim tepat, kur viesuļi mirdz Vēl spožāk kā mīlošas acis un laimīgas radības sirds, Un meklēsim kūstošā sniegā tos ceļus aiz laikiem kas iet, Lai aizvērtu vārtus un apturēt spētu to mirkli, kas neveras ciet. Kā spogulī raugos es apvāršņu stīgās un meklēju putnus, kas raud, Bet visur vien gaišums un starojums klusi caur smaidošiem mākoņiem aug. Tik tuvu tev esmu, kad atceros smaidu, un dziesma kā klātbūtne šķiet, Un ticu, ka laimīgs tu otrpus zvaigznēm, un sasilda saule, kad riet. |
| (01.02.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |