 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Mūsu Latvija. Mūsu valoda. |
| Liderē šaubas kā cilvēku pūļi caur acu vismīļotām ainām, Neziņa nogulst pār skabargām, baļķiem un atkal mēs zvērestu gaidām, Ka saknes kļūs rokas un sadosies zemē, kad pilēs no lāstekām rētas, Un izčukstēs mieru trīs mirdzošas zvaigznes, pirms vienīgie ceļi kļūs sētas. Palsa kā redzīgu laikmetu migla nāk gurnautos ietīta tiesa, Bezcerīgs sērums lūzt krūtīs un pārtop par žēlīgi lūdzošām liesmām. Apžēlot vēlreiz vai gaidīt, ka pāries pats vēlīni dzelošais spožums, Un izaugšu cauri tam šķērdīgam solim, kam asinīm iekrāsots košums? Šī zeme ir mūsu, bet līdzsvari dalās, kad pauguros lavīnas krājas, Un kraukļi kā soģi sēž eglēs un raugās, kā smagums spiež laukus un mājas. Kaut saule tik kaila kā noberzta bļoda, un balta top sarmotos zaros, Tā nesilda tomēr, un tramdīgās ziņās jau atkal kāds stāsta par karu. Vai pienāks reiz diena, kad atkāpsies soli, lai cits kāds tev panāktos pretī, Kad runāsim sirdīm, ne robežu stabiem, un drūmums šeit maldīsies reti? Virpuļo šaubas kā vilciņi acīs caur valodām, darbiem un ļaudīm, Un tomēr es ticu - reiz gaisma dīgs zemē, un rītausma tumsību skaldīs. |
| (10.01.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |