 (www.feini.lv) |
| nē. : Sapnis Ziemassvētku rītā |
| kā nobeigums. es pamodos no skaistākā sapņa, kāds man ir bijis ap pulkstens 10:55 Es zināju, ka es miršu. Mēs bijām Ziemeļgabaliņos. Vecmāmiņas mājas nosaukums. Es, tētis, mamma, mammas māsa. Es zināju, ka es miršu. Jāmirst līdz ar mani bija arī tētim un mammai. Nezinu, vai tikai viņu dvēs’lēm, vai arī fiziskajai matērijai. Mammas māsa izvilka pistoli, lai veiktu ģenerālmēģinājumu kādai nāvei. Atskaitīdama no desmit līdz nullei, pistole izšāva. Es miru. Lode bija trāpījusi man. Laikam jau tā sajūta, kad cilvēks mirst, ir tas brīdis, kad viņā kā lode pakausī nāk apskaidrība par to, kāpēc šo dzīvi dzīvojis. Es miru un skaitīju sekundes, it kā zinādams, cik tās palikušas, līdz aizvērsies visas manas dzīves krāsainās gammas un izgaisīs pavisam. Sāku atskaitīt no četri uz leju – līdz nullei. Šīs četras sekundes bija manas skaistākās dzīves sekundes. Skaistākais brīdis, kādu biju piedzīvojis. Pirmsnāves četras sekundes. Gulēju zālē ar seju pret sauli un četras sekundes man bija kā visa dzīve. Es redzēju, kā pie manis skrien tētis, kurš iedod pirmsnāves buču. Mamma tūdaļ aiz viņa, kas arī man skrien novēlēt Vieglāku sauli. Tas viss notika, manuprāt, divu sekunžu laikā. Un tad es ieraudzīju, ka skrien Viņa. Viņa bija šeit -ar mani-, lai gan pirms tam nekur tuvumā nebija bijusi. Ar sejas grimasi, kādai būtu jābūt filmas uzņemšanas brīdī, kad, piemēram, negaidīti sprāgtu bumba. Viņas sejā ir liela panika. Mērķtiecība. Haoss. Bet mērķtiecība. Mati plīvojoši, ar roku pietur svārkmalu un skrien pie manis, it kā skaitīdama pēdējās sekundes, ko dzīve velta man, reizē ar mani. Šķiet, pat skaļi skaitīja. Mēs skaitījām reizē. Brīdī, kad viņa man iedeva buču, manām acīm priekšā nogāzās liela ēna. Ēna, kas it kā aizēnotu sauli. Ēna, kas it kā aizēnotu mammas un tēta vēlējumus. Ēna, kas it kā aizēnotu visu dzīvi. Viņa mani nobučoja. Es paspēju sajust viņas buču un maigo rokas pieskārienu pussekundē. Biju aizgājis pavisam. Aizsaulē uz šo notikumu atskatījos, it kā tajā nepiedalīdamies. Redzēju katru niansi, katru mazāko detaļu procesā – kas un kā notiek, kas kuram mugurā, kā es skatos uz sauli, kā es skaitu sekundes, kā mani vecāki pie manis skrien un kā skrēja viņa, skaitot man līdzi. Šajā brīdī es sapratu, - viņas atvadu buča man bija nepieciešama, lai sekundes entajā daļā saprastu, kas dzīvē man bijis patiešām svarīgs. Es raudāju. Jau miris es raudāju un redzēju, kā viņa man paspēj iedot buču. Jau miris es sapratu, kāpēc esmu šo dzīvi dzīvojis. Lai mīlētu tuvākos un viņu. Sāpes, acīmredzot, ir mans aicinājums, mana bauda. Skaistākais dzīves brīdis – brīdis mirstot. |
| (24.12.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |