Cik naiva un nesavtīga
tā mīlestība,
kas dzimst ar zvaigzni,
lai starotu naktī,
kad pasaule pamirst
un vārti veras
starp debesīm – zemi,
kur eņģelis stājies,
lai, nevēris lūpas,
mums sludinātu
tai ļauties
dvēselēm, sirdīm
un jūtām...
Un sajaucas vīraks
ar eglīšu smārdu,
un paceļos viegli -
kā eņģeļa spārniem,
un reibstu
no plīvošām svecīšu liesmām
un bezsvara sajūtas
mani kas pārņem...
Šis pieskāriens - brīnums,
ko jutīšu ilgi,
ir dāvināts šonakt,
to sadzird ar sirdi,
tas - solījums klusais,
ko Svētā Nakts liegi
ar zvaigžņu mirdzumu
ieraksta sniegā. |