 (www.feini.lv) |
| liu : eglīte |
| Šodien Zeme apgriezās 2 reizes - vienreiz uz augšu, otrreiz uz leju. Bet nosaki nu, kura augša, kura leja, ja nezini, kur pats stāvi. Priecīga seja paceļ galvu, bēdīga to liec, kā giljotīnu redzēdama. Un vai ziniet - nav vairs tālu. Cik ir tālu? Tik, cik tu pieļauj šādu grēcīgu domu, tik sasniedzamu. Grēks ir grēkot, lai neteiktu tieši, ka apskaust un apbrīnot nav viens un tas pats. Vai nu ir saskaņa, vai nu tās nav, jo viens var sniegt visu, kā tev ir trūcis, bet otrs tik prasa. Gandrīz ideāls ir mīlēts cilvēks, kurš tāds arī jūtas. Un, ja tu pieņem šo paraugu, tad pazaudē sevi, un varbūt pat labi, ka tā notiek, lai izpatiktu. Vai nav nožēlojami? Tu nezini, kur stāvi pats, kamēr grozies uz augšu un leju - pēc galējībām tiecies. Kur tas gals kavējas? Reiz mežā dzima eglīte. Viņa vientuļa stāvēja starp citām, daudz kuplākām un spožākām, jo mājas bērneļi tās bija apkāruši ar Ziemassvētku rotājumiem. Tās noniecināja mazo dabas bērnu un lepojās ar savām greznumlietām. Kādā dienā arī eglītei uzradās pielūdzējs – zaķis baltā kažokā ar neparastu gaumes izjūtu. Tas iekāroja viņas sulīgos zarus un ciemojās katru dienu līdz pat vēlam pavasarim. Eglīte iemīlējās dzīvniekā, kurš likās skaists un labs, un kaislīgs, bet pienāca brīdis, kad viņas sirds salūza. Viņa ieraudzīja zaķi īstajās krāsās – pelēku un mežonīgu. Viņš pārstāja interesēties par eglīti, jo bija paņēmis no viņas visu, ko vēlējās. Tā bez dzīvības stāvēja starp citām, daudz kuplākām un spožākām, par kurām rūpējās un pat dziedāja serenādes tām par godu, apgrauzta, izmantota un pamesta. Nākamā gada ziemā, dzenoties pēc kārtējās beznosacījumu mīlestības devas, kas dod visu bez apdoma, viņš ieraudzīja vairs tikai nokaltušu nelaimes čupiņu. |
| (24.11.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |