 (www.feini.lv) |
| gramatas : Trakonams |
| Laiks apstājies. Citam tāds nekad nav bijis. Nestrādā ne galva, ne sirds, tāds kā ziemas miegs latentā stadijā. Pie dzīves vienmuļās daļas pieder pat vasaras saulainie rīti, balkonā ķemmējot matus, biešu ravējamās vagas un Siguldas tramvaju lēcieni. Ja parēķina, cik lielu dienas daļu mēs pavadām domājot, tad izrādās, ka esam pārsvarā pasīvi. Ir jādomā – kaut vai par pleķi uz loga rūts. Citādāk viss stāv uz vietas. Viņa katru vakaru izlaiž savus kuplos matus, kuru sarkanā krāsa sen vairs nav svaiga, uzģērbj rozā jaku, ko aizņēmusies no palātas biedres, un uzkrāso lūpas. Lūpu spīdums notecējis pa visu palodzi. Viņa apsēžas uz netīrās palodzes un gaida. Viņas vīrs katru vakaru brauc garām no darba, bet nekad nepiestāj pie trakonama, lai apciemotu sievu. Ir saulriets, bet kāda tam nozīme, ja vari to vērot tikai caur logu, kuram priekšā ir restes. Mazāk apātiskajiem ieslēdzas izdzīvošanas instinkts, jo ieslodzījums rada vēlmi no tā izbēgt. Pēc tam viss liekas tik biedējošs. – Man šeit patīk labāk nekā palātā. Klusums. – Pa logu veroties, prāts virzās uz priekšu, palātā guļot – tikai atpakaļ. – Man mājās ir gulta, – viņa beidzot ierunājas. – Tajā man ir bijuši daudzi vīrieši. Bet virs gultas ir krusts. Tas nozīmē, ka Dievs vēlas, lai man būtu daudzi vīrieši. – Viņš jau vēl tikai to labāko. – Mans labākais ir arī tas sliktākais. – Tavs vīrs? – Jā, tas kretīns, kuram nekad nav laika... Viņam darbs beidzas sešos, bet kamēr viņš padzer kafiju, kamēr uzvelk vesti, nospodrina zābakus, lai varētu sēsties savā krutajā Audi... apmeklētāju laiks jau ir beidzies. [Klusums] Tu esi pārāk jauna, lai to saprastu. Mamma tevi uz šejieni atveda? – Nē, es pati... – Tad klausies, noteikumi ir šādi – tabletes no rīta, pusdienā un vakarā ēšanas laikā. Ja neēdīsi, sēdēsi ilgāk. Pastaigas novērošanas palātā tikai pastāvīgajiem iemītniekiem. Mazgāties vari viena pati. Vēnas nav grieztas? – Nē, tikai saskrāpētas. – Ar ko skrāpēji? – Ar stiklu. – Kur tu to dabūji? – Saplēsu fotorāmīti. – Kas bija attēlots fotogrāfijā? – Mans vecaistēvs. – Vai tu sev galu gribēji padarīt? – Es pārdozēju tabletes. – Tev, bērns, prātiņš vēl īss. Labāk nerunā par tādām lietām, lai tevi ātrāk laiž ārā. Strauji soļi, noklaudz durvis. – Negribu mazgāties, negribu mazgāties, esmu tīra, negribu mazgāties, negribu mazgāties, esmu tīra! – monotoni vārdi atbalsojas vannas istabas telpās. – Kas tur notiek? – Tikko atveda jaunu pacienti. Liekas vēl trakāka par veco. Viņu liks pirmajā palātā. – Viņa sarauc pieri. – Ar ko tik īpaša ir pirmā palāta? – Tur liek tos, kuri paši ar sevi netiek galā. Nemaz negrib tikt galā. Viņi ir nojūgušies! Mēs vēl esam pie pilna saprāta, vismaz brīžiem, bet viņiem jumts aizgājis tā, ka var izēst visu dzīvību no tevis laukā. Tā viena katru vakaru dauzās pie durvīm, zelē benčikus un prasa zažigalku. Kāri siekalojas pie stikla ar visādām lupatām uz galvas. Skaista sieviete bijusi, zina, ko grib, medmāsiņa... Izlauza durvis ar karoti un apēda visu, kas bija pie rokas, līdz sanitārs šo dabūja atpakaļ tai mērkaķu krātiņā. Mums šeit tiek uzmanība, pietrūkst tikai cigarešu un kafijas. Tev nav ko pīpēt? Es vēlāk atdošu. – Še! – Tas ir tavs brālis, kurš tikko aizgāja? – Nē, mans draugs. – Ak, tad tikai draugs... Es vienkārši skatījos un brīnījos, cik gan jūs esat līdzīgi, bet viņš pieskaras savādāk – ne tā kā brālis. Nelaid viņu vaļā! Viņš par tevi tik ļoti rūpējas! Atveras durvis. Ienāk jauna meitene īsiem, tumši brūniem, taisni grieztiem matiem un biezām uzacīm. Viņai kājās ir platas bikses un mugurā garš, apspīlēts krekls. – Iedosiet uzpīpēt? – Viņa aizpīpē cigareti. – Tas konsīlijs mani nobeigs! Iedomājieties – es viena pati, sīks skuķis, sēdēju pretī divdesmit pieciem būdīgiem dakteriem! Viņi grib man piešķirt invaliditāti, jo man esot šizofrēnija. Kāda tur vēl šizofrēnija! Es esmu redzējusi cilvēku, kuram ir šizofrēnija. – Kā viņi pamato to, ka tev ir šizofrēnija? Tādu diagnozi var piešķirt tikai pēc divu gadu novērošanas. – Vienkārši mamma pateica, ka viņai ir bail no manis. Desmitos no rīta viņa piezvanīja ātrajiem, un tad mani – kāda nu es tur biju – atveda uz šejieni. Tagad man šeit ir jāpaliek veselu mēnesi! – Izskatās, ka viņa tūlīt sāks raudāt, bet vīrišķīgs sarkasms turpina runāt caur viņas muti: – Viņi saka, lai es mainu savu profesiju. – Varbūt viņi domā, ka tu netiec ar savu darbu galā? – Esmu māksliniece, vecā gadagājuma cilvēki nesaprot, ka ar mākslu var kaut ko nopelnīt. Mani darbi ir publicēti „Pastaigā”. Kāda tur vēl invaliditāte! Negribu divdesmit latus pabalstā un sabiedrisko transportu par brīvu. Gribu savu mersedesu! Un man būs savs mersedess! Nenodzēšot izsmēķi, viņa iemet to kafijas bundžā un izmetas gaitenī. No spricēšanas viņas stāja ir kļuvusi sakumpusi, lēna un smaga. – Tad tāpēc tu domāji, ka arī mani māte šeit ir iespundējusi? – Jā, tādu te ir daudz. Tā tur, zilajā jaciņā, kas vienmēr prasa, lai viņai atstāj pāris dūmus – pie viņas, nabadzītes, neviens nenāk ciemos jau piecus gadus – pie katras izdevības sūdzas par saviem kaimiņiem, kas jau vairākas reizes ar policijas līdzdalību viņu uz šejieni ir atvilkuši. Es arī nenāktu pie tādas netīreles! – Viņa histēriski iesmejas. – Jo biežāk tu šeit nokļūsti, jo mazāka tev ir iespēja tikt no šejienes ārā. Laiks tikai velkas, tu pazaudē savu dzīvi, jo pārtrauc visu iesākto, vairs nekas nepaliek pāri, ar ko nodarboties. Tikai apātija. Labāk ārstēties starp veseliem cilvēkiem. Viņi tevi izvilks no šī stāvokļa ārā. Tev ir tāds cilvēks, droši vien arī draugi, radi, skola... Tu te ilgi nepaliksi! – Te ir viena sieviete, kas varētu būt tava māte, – sarkanmate turpina. – Viņai ir depresija, bet arī viņa bija mērkaķu krātiņā un prāta aptumsuma laikā nolauza durvju rāmi. Tagad viņai ir rētas uz rokām, ko pati apbrīno, jo neko neatceras. Viņa stāstīja, ka neatceras pat to, kā šeit nokļuvusi, tikai to, ka pamodusies ieslodzīta un nesapratusi ne to, kur atrodas, ne to, kas par dienu, laiku un pat, kas viņa pati tāda ir. Biedējoši, ne? – Biedējoši ir pazaudēt sevi. Bet kas gan mēs esam bez ģimenes un profesijas? Visi cilvēki kā cilvēki. – Viņa arī bija māksliniece – gleznotāja. Gleznoja līdz izšķīrās no pēdējā vīra. Tad pārcēlās pie bērniem. Viņa stāstīja to, ko katrs var šeit pateikt – ir bijis laiks, kad viss ir tik ideāli, bet nākamajā brīdī tu saproti, ka tā ir bijusi tikai muļķīga ilūzija. Prāta radīta, realitātei neatbilstoša iedoma. |
| (24.11.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |