 (www.feini.lv) |
| Baiba Jaunzema : Manai pirmai mīlestībai |
| Zēnam no manas klases, Zēnam no 6. a Pirms 16 gadiem, Bet dzejolis tapis tagad. Vēl atceros to pirmo skolas dienas rītu, Kad, klasē ieejot, tevi tur ieraudzīju. Tu stūrī solā sēdēji viens, kluss un rāms, Bet jau tad man sirdī kas nemanāmi iezagās. Kāds rīts sengaidīts Ir prom aizsteidzies, Kas atmiņās ir ierakstīts, Kas nekad neatkārtosies. Tavas acis kliedzošās, Kad klusums runāja. Tavs tuvums mulsinošs, Viss - tik nebijis, vilinošs. Tu maniem matiem pieskāries. Ak, mans Dievs! Mana sirds sarāvās Un dvēsele spārnos pacēlās . Tu man ceļā nostājies Un liedzi sev garām iet, Nenovērsdamies manī lūkojies. Man likās - dzīvē tā nenotiek. Un tikai aizejot tu lēnām novērsies, Vēl reizēm mēģinādams man tuvoties, Bet kāds cits starp mums iejaucās - Mēģinādams izjaukt to, kas nav izjaucams. Bet tagad dzīve bez tevis man cita jau Un arī tava uz vietas stāvējusi nav. Kaut tagad vairs tam Nav nekādas nozīmes, Es tomēr vēlētos kaut reizi Vēl tevi satikt un noskūpstīt. |
| (11.11.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |