Sēžu pie galda un domāju par aizgājušo komponistu , dzejnieku, mūziķi Mārtiņu Freimani.
Mani pārņem žēlabas un skumjas par šo cilvēku , jo viņam nebija iespējas izbaudīt dzīves burvības līdz galam .
Šoreiz šī dzejoļa iedvesmas avots ir tieši viņš , šis lieliskais cilvēks , no kura daudz var mācīties rakstot dzeju !
Veltījums Tev Mārtiņ !
Kā gan ir iespējams cilvēkam izgaist ?
Tik viegli no dzīves savu elpu palaist ..
Sirdī tāds tukšums -
Apmulsums , Klusums.
Nevēlos ticēt , ka viņa vairs nav !
Kur mieru man smelties ,
Šai drūmajā dzīvē ?
Vai mesties kā putnam pasaules dzīlē ,
Un ļauties , lai kāds mani mīlē ?
Vai tomēr dūri pret galdu sist ..
Un pa jūras dzīlēm brist.
Ar domu tik vienu ,
Baudot dzīvi ik dienu ! |