Jel atlaidiet mani! Es esmu vēl dzīvs
Un sulas, kas manī vēl kūsā.
Tik tikko, uz ceļa es sajutos brīvs,
Bet tagad kāds tur mani gūstā.
Uz savējo pīšļiem es pamodies sveiks,
Nu pretvēja drebuļos mokos
Un acis, caur asarām pamanīt spēj,
Vien ceļmalā zibošos kokus.
Es zinu, ka miršu, tam gatavs jau sen.
Un tomēr šī sajūta forša,
Kad zirgspēki N-tie uz viņsauli dzen,
Kad skatos uz visiem no ''Porša". |