 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Pārdomu zieds |
| Kad zvaigznes, it kā nogurušas spīdēt, No debesīm, kā mirdzošs lietus krīt, Es tevi satiku, kaut sapnī, kaut uz brīdi, Bet kopā bijām, līdz pat modināja rīts. Kā zvaigžņu sūtīta, man uzziedēji blakus. Kur soli spēru, visur līdzās biji tu. Te dzīva roze, te kā lilija, vai krokuss. Tu biji viss, lai tikai tevi mīlētu. Es tevi centos saudzēt, laistīju un kopu. No vējiem sargādams, tad mazliet piesedzu. Kad pēkšņi, pieskaroties sadzēli man roku... Un tad es apstājos, lai tevi saprastu. Man stāja laiks, kaut garām skrēja gadi. Es tomēr tevi, tādu saprast nespēju. Kā var šie ziedi, kas tik mīlīgi un labi, Ik brīdi pārvērsties par nātri dzēlīgu... |
| (13.08.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |