 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Aizgulējies |
| Pie durvīm iezvanās vēja zvani, Gaisā uzvirmo vaniļas saldums. Šķiet mirklis vēl, un nolīs pār mani, Viņas rūpīgi apslēptais maigums. Šķiet mirklis vēl, un ieurbsies manī, Caur skumjām priecīgais skatiens, Un roka atkal pieskarsies viegli, Viņas šķietami zīdainiem matiem. Kaut vējš aiz durvīm turpina zvanīt, Es jau nolaizu lūpas, kā skūpstam. Bet zvani šie par sevi liek manīt, Nu tos dzirdu kā pulksteni dūcam. Es spiežu pogu un turpinu sapņot, Lai pēc mirkļa jau kaislībā slīktu. Un ciešā miegā, vien Morfejam smejot, Mīļi apskauju spilvenu mīkstu. |
| (12.06.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |