 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Sava princese |
| Ir dzīvē maz vietas varoņdarbiem, Toties daudz vietas muļķīgām idejām. Viņš izdomāja pats sev princesi, Un savu sirdi lika viņai pie kājām. Protams jutās tā lepna un svarīga, Tādam puisietim sajaucot prātu. Tomēr viņa pa īstam to nemīlēja. Vienkārši nemīlēja un tas arī viss. Viņa tērauda pavadā turēja puisi, Bet ne tuvāk par zināmu robežu. Viņai nevajadzēja medni, kas kokā. Pilnīgi pietika viņai ar zīli... Līdz saprata viņš, ka gaidīt nav vērts, Jau bija pagājis pārāk ilgs laiks. Arī tad, ja to pagrieztu atpakaļ kāds, Mēs vienalga vairs nebūtu tur. Šai dzīvei jau vispār nav jēgas daudz, Un pašā pamatā diemžēl ir skumjas. Kaut neviens nav kritis no karnīzes, Kaut neviens nav lidojis naktī, Un neviens pat par zemisku nekļuva... Naktī tālruņa zvans, tukša saruna... Vienkārši nomira kārtējais eņģelis, Un kaut kur debesīs izdzisa zvaigzne. |
| (08.06.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |