 (www.feini.lv) |
| Laura Grudule : MĪLESTĪBA kļuva akla, un NEPRĀTS vienmēr ved viņu pie rokas. |
| Cik sāpīgi ir nedabūt to, ko gribi. Alkt pēc viena cilvēka.. Un no šī cilvēka saņemt vienu lielo NEKO. Tas nozīmēja arī gadiem ticēt NEKAM. Vārdi spēj priecēt, pazemot, sagraut, - savu funkciju tie ir pildījuši godam. Sākums arī tāds pusdrāzts. Pati pasaka jau sākās ar kaut ko ne visai tīru. Un kopš tās dienas, kad šī traģi(man)komēdija(viņam) sākās, esmu bijusi kā apmāts rēgs. Vienmēr bija jāturas rāmjos, kuru man nav. Nebija - bet uz laiku nācās iegādāties. Galvenais vienmēr bija, ko viņš domā. Pat draugi, visi, kas mani vilkuši ārā no bedres, bijuši niecīgākā pozīcijā nekā šis lieliskais VIŅŠ, kurš man ir devis šo lielo NEKO. Galvenais jau ir domāt,ka viss ir labi, ka visu var mainīt. Bet, ja scenārijā, ko kāds ir uzrakstījis, tā nebija paredzēts? Ko tad? Var kaut vai ar galvu triekties sienā, bet nekas nebūs tā kā vēlies... Un nu patiešām visam šim NEKAM ir beigas. Jāiemācās tiekties, izpatikt,kam citam. Var jau visu vainu uzmest PIERADUMAM, bet vai viņš neapvainosies? Nasta jānes arī man, un tā ir smaga... Prāts atsakās strādāt.. Noteiktās situācijās tas pat atslēdzas un tēlo mironi. Tad jau pārsvaru ņem sirds, tādēļ jau viss izdevās tik dramatisks, jo biju SIRDSTRAKA, bet nu jau SIRDSTUKŠA. Un viens lielais PIEDOD manējiem ar kuriem, pie kuriem mana dvēselīte patiešām nav bijusi sen jo sen. Kāpēc???? Jo manis vienkārši nebija.!! |
| (16.05.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |