 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Brunču mednieks |
| dziesma Reiz dzīvoja kāds precēts švīts, No vaiga tāds ne visai glīts. Bet prata skaistus vārdus daudz, Ar kuriem meičām prātus jaukt. Viņš bieži Vērmanītī sēž, Uz glītiem skuķiem skatus sviež. Ja kāda smuka viņaprāt, Tad puisis steidz to uzrunāt. Vai atļausiet jūs pavadīt, Šo laiku kopā izbaudīt. Es skaistu rozi došu jums, Būs kūkas mums un saldējums. Tā mainās dienas, meičas ar, Lai brunču mednieks medīt var. Ar saldu mēli dzied un dzied, Pie sievas mājās nesteidz iet. Bet dāmas iet un atskatās, Tās saldos vārdos ieklausās. Līdz puisim atkal paveicas Un kāda viegli uzķeras. Bet kādu dienu gadījās, Pa parku sieva staigājās, Kam augums bija visai glīts, Ko ātri pamanīja švīts. Tai, nenojaušot pakaļ steidz, Par slaidām kājām kaut ko teic. Uz saldiem vārdiem, kas tad tas, Tam paša sieva uzķērās. Ak sirdspuķīt, nu sauca vīrs Un cenšas atmazgāties tīrs. Bet trādi-rīdis vaļā ies, Pats mednieks beidzot uzrāvies. |
| (14.05.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |