 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Es slinki piesaucu laiku |
| /80to un 90to gadu mijai, kad līdzās vēl neaizmirstām melodijām, izskanēja jau piemirstas. Dzīpari, upes, kas aizvijušās gaisā virmojošo sajūtu perifērijā. Bija laiks, kad Vaikule dziedāja arī latviski – to dziesmu par trim māsām, Lapčenoks par čakārnīti, kāda nezināma grupa par klusumu (ar Ojāra Vācieša vārdiem), grupas „Kopējā izteiksme” „klusinātā mūzika”, Rajeckas „Apvij rokas” u.t.t. Disko ēra jau bija beigusies, ienāca pārdomu laiks Latvijas mūzikas dzīvē. Bet pēc tam jau pēc 1990 gada –mūzikas satura un izpildīšanas degradācijas laiks, kas turpinās vēl tagad (ar retiem izņēmumiem). Ko es, septiņgadīgs puika toreiz varēju spriest? Drīzāk es to visu sajutu ar citām maņām, jo prāts vēl nebija piedrazots ar tādu analīzi, kādu veicu tagad. Gluži kā vecs, nostalģisks večuks.../ Sniegs vai asaru sāls Sairst pār laukiem un plēn. Tas laiks jau ir pārlieku tāls, Lai tagad raudātu, zēn. Atmiņu sniegam svešumā gaistot, Vien vecās jūtas uz nākotni palo. Arhīvu putekļos nogrimis laistās Skaistais, Bet neglītais smadzenes skalo. Un dziesmas par dzimšanu ievaino, Kad gadsimts ir miris un rakts. Es slinki piesaucu laiku, Uz neatgriešanos kas zagts... |
| (30.03.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |