vēja maģistrāles ielaužas ēnās
pārpūšot vēstures atspulgus
nolemtām dvēselēm pāri
kā apvāršņos kāvus
gribētos spārnus
kad pārplīsīs sienas aiz vientulības
lai kalnos sakrautos mākoņos
mākslīgi iedzīvotos
naktsputnu flirts
laika skropstgalos tvēries
acīm ne jausmas
kur iemirdzēties |