 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : izskanējusī ieskaņa 2 |
| Šeit ātri izskrienu cauri izjustajam, izdzīvotajam nosacītā realitātē un nenoteiktos sapņos. Starp pirmo un otro dažbrīd zūd robeža, jo nav atdalāms kopums, kas veido vienoto... bruģakmens muguras klaipiņu notupies glāstu ar delnu pirkstiem cauri izvijas ūdenszāles ielas dzīvība gadsimtu atmiņās vai tas krustojums vai ielas gals tramvajā meitene ar aci man miedz starmešu gaismā ierauga acis zēnu pie kvēpiem noklātās fasādes sauc viņš mani un aicina doties atverot sētā izplēstu dēli tālīna mīļa citāda gaisma pretī un cauri tumsības prātam teiksmainā bērnības zeme saulespuķu rokām pretī sniedzas kamēr manī dzīvos tas zēns tikmēr dzīvei manai būs jēga pieneņu pļava no putna lidojuma pagalmā pagrabos zārki guļ tukši – zeme mēs esam ar dieva gribu ne nomirt bet ziedēt atnākuši |
| (07.03.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |