 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Princis un kalponīte |
| Reiz sensenos laikos dzīvoja princis. Karalim nezinot, viņš meža noriņā slepus tikās ar daiļu jo daiļu meiteni, kalponīti. Mežā dzīvoja arī ļauna burve. Ikreiz, kad mīlnieki satikās, viņa glūnēja caur krūmāju biežņu un kala plānus, cerot izšķirt jauniešus. Visvairāk viņai kremta mīlestība, kas vienoja pāri, jo pašai, kā jau raganai tā nepiemita. Kādu dienu princis sarunātajā laikā ieradās meža noriņā. Viņš gaidīja ilgi, bet kalponīte nenāca. Nogājis pa taciņu krietnu gabalu, viņš ieraudzīja zemē guļam sudraba gredzentiņu, ko bija dāvājis savai mīļotajai. Princis pieliecās, lai paceltu rotu, bet te pēkšņi kā bulta no pašām debesīm iztraucās žagata, kas, saķērusi gredzentiņu knābī, aiztenterēja dažus soļus tālāk. „Ai, zagle, žagatiņa! Došu tev visdārgākās lietas, ja pateiksi, kur meklēt nelaimīgo meiteni, kalponīti!” princis sauca. „Aiz šīs pakalnītes zaru būdā mīt ļaunā burve. Kalponīte tagad pārvērsta par smuidrāko bērzu tajā birztaliņā.” žagata ieķērcās un prom bija. Princis, ļoti nobēdājies, apsēdās uz ciņa un žēli dziedāja: „Šai zaļajā, rāmajā klusumā Saule zied spoža un nevīst. Šai zaļajā, rāmajā klusumā Pietrūkst man vienīgi tevis...” Bērzu birztalā auga veci jo veci bērzi. Citam pat baltā un gludā tāss bija kļuvusi kraupaina. Princis izmisīgi sāka uzlūkot katru no tiem. Jau krēsloja, kad jaunais puisis piegāja pie kāda avotiņa . Tas, jautri čalodams, skandēja: „Izej caur mani dvēseli skanošu, Es tavas kājas ašākas skalošu. Es tavām acīm rādīšu īsto, Cēlu un smuidru meiteni šķīsto!” Un tad princis ieraudzīja visskaistāko no bērziem. Pārbridis avotiņu, viņš raudādams apkampa vieglā vēsmiņā šalcošo koku. Nezinādams, ko darīt, jaunietis atkal žēli dungoja pašsacerētu dziesmiņu: „Ja izstāstīšu tēvam, viņš atviegloti pūtīs Un mierīgi no tāles man princesi tad sūtīs. Ja atradīšu burvi, tā soļu dimu jautīs Un manu lepno galvu uz sētas mieta spraudīs.” Gluži kā saukta, parādījās ļaunā burve un ņurdēja: „Tu manus bērzus neaiztiec! Rau, kūtī kārnas cūkas kviec Un barojas no tā, ko dod – Tev arī, dēliņ, lemts tāds sods...” Puisis, cerēdams burvi piemānīt, centās medaini dudināt: „Man cūkai būt, ja vēlies to, Vien kalponīti atbrīvo – Pus karaļvalsti norakstīs Tev ķēniņš, tētiņš, papucis...” Noburtā meitene, liecot zaru rokas pār izmisušā puiša galvu, čukstēja: „Vien savā ļaunajā aklumā Bij degusies nešķīstā ragana. Par bērzu palikt ir dāvana Ne ķēniņa valstībā verdzība.” Par šādiem vārdiem ļaunā burve bija ļoti sašutusi, taču vērst kaut ko sev par labu nebija iespējams. Ķēniņdēls ātri vien samierinājās ar mīļotās likteni un, pārņemdams tēva troni, pils kalpus bagātīgi atalgoja. Arī žagatai tika paprāvs guvums, kura ar zagšanu nodarbojas joprojām. Princis dzīvoja ilgi un laimīgi, tiesa, kopā ar kaimiņzemes princesi, gudru un izsmalcinātu jaunkundzi. Taču tad, kad diena griezās uz vakarpusi, beidzis savus ikdienas darbus, princis allaž apciemoja noburto kalponīti. Atspiedies ar muguru pret viņas samtaino stumbru, viņš stāstīja par dienā redzēto un piedzīvoto, bet viņa ik reizi dziedāja kādu jaunu, skaistu dziesmu. Meža dziesmu. |
| (17.02.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |