 (www.feini.lv) |
| orchid album : Nesatikšanās (fragments) |
| (.....) Šodien tik nerimstoši rotē vēja smiekli, ka pasaule man apkārt šķiet kā nebeidzams farss, viltoti smaidi, pāris šķipsniņas nejauši pasprukušu baložu asaru, kāda nomaldījusies žāvētu plūmju smarža. Tas viss jau reiz bija, bet toreiz Tavās lūpās nekusa sniega nopūtas, acīs nekvēloja nosalušas ziemas atspulgi un pelēkās mākoņu spraugās, kas snaikstījās debesīs, ik pa mirklim ieskatījās saule. Toreiz tas nebija kupenu siluets, kur sēdēja nosalis kovārnēns, un arī bruģis nepadarīja garāmgājēju gaitu neveiklu, bet tik un tā domas bija skaļākas par sāpēs ievīstītu kliedzienu. Šodien Tu nāci man pretī tā, it kā nekas nebūtu bijis - ne sarkanās gaismas luksoforu acīs, ne rudenī krītošo kastaņu sirdspukstu, nemaz nepieminot kļavziedu ziedputekšņu lietu, kas pavasarī pūkojās pār parka darbīgo skudru brūnajām mugurām, vai svīru krūtīs iezīmētās vasaras aiziešanas. Nav nekā, tikai parasts dienas "murrr" četrkājaina gājēja izpildījumā, kas noglaudās gar Tavām kājām. Mans skatiens pārlūza, tā arī īsti nesasniedzis Tavu smaida pārliecību, kas pauda neticamo vēlmi apsmaidīt katru sekundi, kam nebija nekāda sakara ar advokāta kodeksa ievērošanu vai nelaikā un nevietā paklupušu autovadītāju. Protams, varbūt kādā Tavu soļu milimetrā bija kāda cēla sapņa piepildījums, bet tas nebija ne Tavs, ne mans, tas piederēja svešiniekam, kam mīlestības pārplūšana pāri rāmītim nozīmētu saritinājušos odzi, kas izlīdusi no rūpīgi meklētās pārziemošanas vietas, lai nosaltu sērsnas pareģojumā. Sniega pūdernīcas joprojām krāsoja katru atpakaļpēdu baltu, lai nebūtu iespējas pagriezties un nemanāmi aiziet pretējā virzienā. Sekundes simtdaļa, varbūt pat tūkstošdaļa, kamēr mēs gājām viens otram garām, vilkās kā rāmā gulbjpūkas lidošana zemāk un zemāk, līdz, vēja rotācijas griezta, tā atkal cēlās augšup. Nē, es neatzīšos, ka man slāpst Tavas elpas, ka katrs mirklis, kas varēja būt, šķiet kā zemē nomests un veltīgs kontroles smīniņš. Skaļāk par to tik un tā pulsē dvēseles atpogāšana, un to man vairs nevajag. Man ir žēl savu pamošanos veltīt Tava egoisma apzeltīšanai. Labāk ieelpoju svaiga sniegputeņa smaržu un jau pamazām plaukstošo bērzu pumpuru prieku. Tajos nav viltotas pievienotās vērtības, jo gaisa īstumu, trauslumu un balsi nevar nomainīt pret noklusētu laiku uz banālas likumos un lēmumos ieprotokolētas skaņu plates. Soļi izskan. Es nebaidos domāt, ka šī neatpazītā tikšanās pārklāsies ar pelēku miglu un aizglaudīsies aiz dienas auss kā nosirmojusi matu šķipsna. Manas emocijas nespēlē paslēpes, un labi, ka tā. Tas nozīmē, ka Tu neesi mani padarījis par gaisā virpuļojošu pērno kļavas lapu, ka manī joprojām ik pa mirklim iesmilkstas dvēsele, lai dzīvotu silti un smaržīgi pati savā ziedputnu vētrā. |
| (02.02.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |