 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Lauku ainiņa |
| Te pēc krāpšanas vai plosta, Vai pēc ilgas slapstīšanās, Raugās manī, kā uz postu, Mana sieva uzticamā. Truli izkāries no traķa, Sejā atdarinot sfinksu, Dzirdu aurojam es kaķi, Vai nu Mailo, vai nu Princu. Sev no bačoka es smeļu Pilnu trauku, līdz pat krajiem. Un no vienas glāzes dzeru, Gan par naidniekiem, gan saviem. Kaut kā kaķis klusāks kļuvis. Varbūt notis nevar celti. Labprāt būtu līdzi rāvis, Ja vien dziedātu par velti. Vai no labās, vai no kreisās, Es nekā vairs neaptveru. Stāvēj trauks, kur pelnus kaisa. Nez kur nu lai pelnus beru?! Dauzu voblu es pret pakšiem, Lai tai vieglāk novilkt ādu. Ādu pametu es kaķiem, Ja tik velli ēdīs tādu... Eh, cik labi atkal mājās! Saucu es, jau kuro reizi. Kamēr sieva nikni rājās Un uz mani skatās greizi. ------------------------------------------ Gan pēc krāpšanas vai plosta, Gan pēc ilgas slapstīšanās, Nākšu šurp, kur mana osta, Vienmēr alkstot piedošanas. |
| (17.01.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |