 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Bez krasta |
| Man jūras krasts nu ir kā svešums. Es tukši veros tālē zilā. Tik bezgalīgs šis jūras klājums, Kā mana vientulība dziļā. Man nenovelt no sevis nastu Un neaizmirsties sapnī saldā. Šai dzīvei nebūs jaunu krastu. Vējš noplēš buru, brāzmā bargā. Reiz pieskāros es taviem sapņiem Un mirklis šis man nebij' zelta. Kā smiltis slīd caur maniem pirkstiem, Tā pasaule, kas diviem celta. Viens otram droši pretī steidzām, Ik brīdi gaitu paātrinot, Līdz cauri izgājām un beidzām, Tā īsti nemaz neiesākot. Es domāju, laiks sajauks pēdas. Vairs nemeklēšu pūlī viņu. Zem akmens liku savas bēdas Un apskāvienos svešos grimu. Darbs manu dzīvi putās sakuls, Bet nenāks saldais mierinājums. Jo redzēju, cik tukšs un vientuļš Ir manā priekšā jūras klājums. Nu esmu šeit, kur beidzas zeme, Kur sastingst pasaule un visums. Man tavu vārdu atdos dzelme. Tas patīkami dzīslās izkūst. Balss tava, vibrācijām vājām, No gadu mūžības steidz lidot, Lai nokristu pie manām kājām, No debesīm, kā kristāls mirdzošs. |
| (14.01.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |