Neraugies manī acīm skumjām.
Viss reiz pāries un šķitīs sīkums.
Mūs tā vienkārši nesa projām,
Fatālas upes ūdenskritums.
Mūsu lietaino satikšanos,
Drīz jau abi mēs aizmirsīsim.
Mēs to apraksim prātos savos
Un no rūgtuma vaļā tiksim.
Dzīve bieži ar mums vēl jokos.
Ne jau vienmēr pa prātam sanāk.
Tas, kam jābūt ir mūsu sapņos,
Jābūt sapņos tam, un ne vairāk.
Neraugies manī acīm skumjām.
Varbūt kādreiz vēl satiksimies.
Ka tā jābūt mēs abi zinām,
Tikai paši sev izlikāmies.
To, ka nejūtam sāpi svešu,
Un ka Radītājs spēs mums piedot,
Par mīlas trīsstūri nogurušu
Un par tiem, kuri paliks raudot.
Tikai kavējies tu nevis viņa,
Kura atnāca šurp pirms tevis.
Bet mums parādā paliek dzīve,
Ja reiz atstājam mīlu sevī. |