 (www.feini.lv) |
| Dainis : Nelaimīgais |
| Tas putns, kas, alkstot mīlēt zivi, Pēc dažiem mirkļiem atvarā zem siekstas slīka Jau agonijā raustījās, bet sirdī vēl pēc viņas tvīka Bij trakais gārnis ieskatījies meža vimbā slaidā, Gar upes malu dienām grūtsirdīgs viņš klīda Ar knābi bakstīja zem pacerēm un gaudās vienā laidā: "Ak, netaisnīgā upes meita, Kaut tevi varētu es spiest pie savas krūts! Kā viļņos vizmo tava sudrabainā kleita, Kad sēklī grunduļiem tu virsū brūc!" Kad pavasarī vimbas laidās jautrā nārstā, Gar akmeņiem tās zvīņas berza tā, lai spīd Tas nomocītais putns vairs neizcieta mīlas mokas Un metās atvarā, lai neiznirtu vairs. Tas arī viss. |
| (23.12.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |