 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Margināls |
| Veras vārti jo gausi, ar pretīgu čīkstu. Viņš to gaidījis bija jau vairākus gadus. Tomēr jokodams prasa: ''Vai palikt vēl drīkstu?'' Uz ko uzraugs tam atbild: ''Ej sameklē radus...'' Lai ar saule tur spoža, ne tāda kā ierasts, Kas līdz šim viņa acīm bij' dalīta rūtās, Zekam nebūs kur iet, būs tam jāguļ uz ielas. Nav neviena kam stāstīt par likteni grūto. Cik viņš atceras, laikam jau vienmēr tā bijis, Ka it visur uz viņu ir lūrēts no augšas. Tādēļ cerību stariņš jau sen viņā miris Un tā vietā tup zvērs, kas uz āru nu laužas. Tikai dziesmās viņš dzirdējis apdziedam jūtas. Nav viņš saņēmis vārdus: ''Dēls, es tevi mīlu.'' Vien no rūgtenas kaisles, kas pritonos gūtas, Viņš par mīlu sev veidojis pieredzi dziļu. Ne viņš ļauns un ne atsaldēts, vienkārši atstumts. Nav neviena, kas roku šim kritušam pasniedz. Tikai vīpsnājot teic, viņa vieta ir cietums. Un sākt visu no gala tam vienkārši aizliedz. Tā caur vārtiem viņš staigās uz iekšu, uz āru. Nebūs auglīgās zemes, kur sevi tam dēstīt. Un kad beidzot būs iespēja aizlaisties tālu, Kroņa numurs uz kapa par viņu vien vēstīs. |
| (10.12.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |