 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Meitene rūķis |
| Nolēmu glābt šo Feini sadaļu, lai ļaudis nedomātu, ka joprojām ir Lieldienas (rūķis ir tam liecinieks). Novēlu katram rast humora dzirksti, it īpaši šajā tumšajā laikā. Šis darbs ietver sevī gan traģisku pieskaņu, gan trillera cienīgus elementus, taču intuīcija man saka: "Tas tomēr ir humors." Tvaiķenei blakus kvern piesmacis ūķis – Tur sensenos laikos reiz dzīvoja rūķi. Meitene kāda to vēsturi zina, Ko tagad vien pasaku lappusēs minam... Stāv viņa pieturā, transportu gaida – Ne pārlieku resna ne arīdzan slaida. Viņa ir īpaša, bet ne kā vairums – Iz askēta vaiga nāk īpatnējs kairums... Āriene iemieso rūķisku garu – To nojauš šī meiča un raida man staru, Sievietei līdzās tā vaicā: „Kā klājas?” Bet autobuss piebrauc un aizved to mājās. Domās nu stāvu es viens pie tā ūķa, Kur sensenos laikos reiz dzīvoja rūķi, Un ieraugu nākam man pretī tās tēlu, Kas nočukst: „Nāc, dzejniek, Tev dzemdēšu dēlu!” Smaržo visapkārt pēc sviedriem un prieka, Kas ikvienu „normālo” iedzītu triekā – (Neskūtas paduses tagad nav modē Un dzīve starp prusakiem, utīm un kodēm!!!) Mīlu es viņu, šo pēdējo rūķi Un visus, kas citādāk pasaulē jūtas - Bomzi, kas danco ar zaļgano pūķi Un bērnu, kam jāēd no izēstas tūtas. |
| (07.12.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |