 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Atrodot sevi |
| Es iemigu, ieritinājusies Tavā azotē kā pūkainākā Angoras kaķe, ievilkusi savus asos vārdu nadziņus mīkstākajās ķepās starp baltāko sapni un tīrāko mīlestību. Manī nebija ne ledus, ne uguns, biju parastākā un cilvēciskākā būtne, bez noslēpumiem, vilšanās mirkļiem un pārliekas mainības. Šādos mirkļos tikai murrāt, murrāt - bez visiem riekstu un mandeļu gaņģiem - vienkārši just, ka esmu... Tikai Tu nepajautāji man, vai vēlos būt Tavs mīļdzīvnieks, ieslodzīji mani baltās pūkās un pūciņās, pat nepavaicājot, vai man nav alerģija no spalvām vai putekļiem, ko ik pa mirklim centies izķemmēt no mana kažoka. Zināji, ka kaķi murrā ne vien tad, kad tiem ir labi, bet arī tad, kad ļoti, ļoti sāp? Kas zina, kur es pamodīšos. Varbūt būšu pēdējā dzīvā nāra, kas sauļos savu mirdzošo asti uz ūdens nopulētā akmens vaiga, cenšoties pamanīt mirkli, kad dzelmē nogrimušās ilūziju pils logos atkal iedegsies spoža gaisma. Tu sēdēsi Azūra krastā kā pēdējais mohikānis un atkal mēģināsi mani pieradināt, sauksi rotaļāties puskaltušas palmas pavēnī un likt domino no krāsainiem giemežvākiem. Varbūt Tu lūgsi, lai savērpju pērles, aplieku Tev ap kaklu un aicinu bradāt viļņos kā mīkstās, zaļās sūnās. Manās skropstās mirdzēs sāļās jūras ūdens lāses, Tu domāsi, ka raudu, centīsies atrast muļķīgākos vārdus, lai pateiktu, ka dzīve ir skaista, un nekad nekas nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk. Es tikai pasmiešos, ieraudzīšu debess atvērtību un pārtapšu putās uz vētraino viļņu matiem, skalošos uz jauniem krastiem, lai beidzot būtu brīvāka par brīvāko kaiju, plūstu laikmaiņās starp pilnmēness atspīdumu un vēso polārzvaigzni un dejotu tango kaut kur starp Nicu un Dženovas līci. No jūras lāsēm, kas skalosies pār maniem pleciem, es veidošu savu varavīksni no tūkstoš un vienas krāsas, pa kuru staigāt, ja pēkšņi kļūtu auksti vai pietrūktu gaisa vai gaismas. Kaut vēja elpa mani izskalos vientuļā krastā, kur vienīgā dzīvība ir sarkani rietošā saule, es ieslēpšos zeltainākajā smilšu graudā un kļūšu laimīga radība pasaules baltākajā plaukstā... Es šonakt atradu sevi. Nepieradināmu un brīvu. |
| (17.11.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |