 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Mirklis sapņa |
| Reiz nokļuvis krāsainā sapnī, Kur apkārt viss bija kā īsts, Tik īsts, ka pat skatīties apnīk, Ja nebūtu mirklis viens, īss... Tai mirklī tu gāji man garām Un šķita, ka apstājas laiks, Jo līdzīgi saullēktu stariem, Viss momentā tapa tik svaigs. Tev kritušās lapās grimst soļi, Bet jautri tās pasperot nost, Tu klausulē iesmējies mīļi, Tik mīļi, cik laimīgs vien prot. Tad apstājies tieši man pretī Un nerimies runāt, un smiet. Es jūtu vairs mosties man netīk. Nu vēlos ar tevi es iet. Par ko gan tik ļoti tu fano? Pie sevis es domāju rāms. Tad ausī man ieskanas: "Halo!" Es kļuvu, kā apstulbis, mēms. Es mobilo spiežu pie vaiga Un saucu: " Vai tā esi tu?!" Un balss tajā atskan tik maiga, No visām to atpazītu. Nu redzu, man mobilais rokā, Bet meitene runāties stāj. Vai manis dēļ smaids viņu rotā, To sapnis šis man neatklāj. |
| (28.10.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |