 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Akvārijs |
| Skrien sams zelta zivtiņai pakaļ, Kam gaismā ir mājoklis celts. Tai rotas un gredzenus izkaļ, Un aizmirst, ka pati tā zelts. Velk krājumus laukā no migas Un naktīs tos zeltītai stiepj. Zem logiem tai trinkšķina stīgas, Pa skūpstam, vien slepeni, čiepj. Bet dienās, kad gaisma krīt pāri, Tas dzelmē, kur tumsība, bēg. Kur mošķi un nelabie gari Ar viņu, kā ģimene sēd. Kaut tumsā, bet domas tam gaišas. Tam mīlas ir pārpilna sirds. Ar zivtiņu gaišo tās saistās, Kam zvīņas, kā saulstari mirdz. Viņš saprot, ka lemts tikai naktīs Tam kaislīgos mirkļus, šos zagt. Vienalga tas mīlēt to pratīs, Sirds nepārstās kaislē tam degt. |
| (11.10.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |