 (www.feini.lv) |
| Artūrs Vilks : 182 |
| It kā jau saule aust ik dienas, Lai kaut cik tomēr sasniegtu mūs. Mostamies mēs arī ik dienas... Nez vai vienam otru sasniegt reiz būs. It kā ir celts, un akmens ir velts, Un nav no būvuzrauga pelts, Bet tomēr rezultātā – grausts. Mugurkauls šai vietā lauzts. It kā jau mātes klēpī ir audzis, Un māti par māti mūžam ir saucis... Bet ar lūgšanām vien nepietiek. Ne tikai Dievs mums pamatu liek. It kā jau saule noriet un bēg, Lai pēc stundām zeltītu mūs. Cilvēkiem, kas no laimes bēg, Tas zelts laikam vienīgais būs. |
| (03.10.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |