| Kad mēnesnīcas Maigā, vilinošā gaisma
 Nakts miglas plīvuru
 No manas pieres trauc,
 Tad liekas -
 Lidoju es tālu bezgalībā
 Tās sagūstīts,
 Un neredzamu roku skauts.
 
 No pusnakts sniegtā
 Trauslā zvaigžņu kausa
 Es baudu debesis,
 Un tajās ieklausos -
 Tur klusums
 Nodiktē man senus vēstījumus,
 Ko saglabāt,
 Līdz atļauts būs tos pravietot...
 
 Un niecīgas kļūst
 Visas ciešanas un skumjas,
 Un zemes kaislības,
 Kas bieži prātu jauc...
 Es taču -
 Daļa debess, klusa zvaigžņu elpa,
 Ko mēnesnīca
 Uz mājām atpakaļ šai naktī sauc.
 |