 (www.feini.lv) |
| Kristīne Čeirāne : Alušta: Pārgājiens (19. epizode) |
| - Ārprāts, es jau tagad esmu noguris. Varbūt mēs varētu griezties atpakaļ? – Ģirts jautāja. - Nekādā gadījumā. Mēs esam nogājuši tikai vienu kilometru, - Eva tūlīt pat noraidīja šo domu. Savā pēdējā „Jautrajā namiņā” pavadāmajā dienā draugi bija nolēmuši izmēģināt kempingā pieejamās bezmaksas ekskursijas. Šodien bija paredzēts 14 kilometrus garš pārgājiens pa kalniem. Pārgājiens bija visīstākais pārgājiens jau no paša sākuma. Lai tiktu ārā no kempinga teritorijas, gidi neizmantoja serpentīnu, bet gan ceļu caur krūmiem - to pašu, kuru Ģirts bija piedāvājis izmantot dienā, kad draugi ieradās „Jautrajā namiņā”. Viņš nebija vienīgais, kuram mēle kārās laukā pa muti. Ceļš cauri krūmiem bija izrādījies par grūtu kādam jaunam pārim un viņi nolēma atgriezties kempingā. Pārējie izmantoja gidu atvēlēto nelielo pauzi, noslaucīja no pieres sviedrus un turpināja ceļu. Gidi Deniss un Aleksejs, kuri, starp citu, bija brāļi, bija iepriekš pabrīdinājuši, ka Krimas mežos ir daudz ērču un ieteica visiem vilkt bikses. Alušta paziņoja, ka vienīgās bikses viņas garderobē ir apakšbikses, bet ar tām viņa pa ielu nestaigā un pārgājienā devās, tērpusies svārkos. Kājās viņai bija slavenās rozā kedas. Pārgājiena laikā bija paredzēts arī uzkāpt kādā kalnā. Tas nebija augsts – tikai 600 metri, tomēr tas bija augstākais kalns, kura virsotni septiņnieks būtu sasniedzis. Ejot pa taisnu ceļu, 14 kilometri nebija daudz, taču ejot pa kalniem draugi domās ne reizi vien iedomājās, kaut būtu paklausījuši Ģirta ierosinājumam un palikuši kempingā. Par laimi, ik reizi, kad kāds no viņiem domāja, ka no slodzes un karstuma tūlīt atslēgsies, gidi paziņoja par kārtējo piecu minūšu pārtraukumu. - Un tā, pašlaik mēs atrodamies pie mūsu pirmā apskates objekta, - Aleksejs teica. Pārgājiena dalībnieki – „Septiņi musketieri” un vēl seši cilvēki no „Jautrā namiņa” – atradās netālu no lielām akmens sēnēm. Tās izskatījās diezgan senas, bet tikai divas no tām pēc izskata patiešām atgādināja sēnes. Pārējās izskatījās pēc dīvainas formas akmens bluķiem, no kuriem atlūzušas daļas. - Šīs sēnes izveidojušās vēl akmens laikmetā. Zinātnieki uzskata, ka ar laiku tās savairosies un pēc vairākiem tūkstošiem gadu viss šis klajums būs pilns ar tām. Es gan uzskatu, ka tad, ja šo vietu turpinās apmeklēt tūristu bari, pēc gadiem piecdesmit šeit vairs nebūs palikusi neviena sēne. Tūristi parasti rāpjas virsū sēnēm un cenšas nofotografēties uz tām, bet tas sēnes bojā, -viņš paskaidroja. - Sešdesmitajos gados šeit bija četras sēnes, tagad palikušas tikai divas. Pārgājiena maršruts veda cauri nelielam kalnu ciematiņam. Mājas bija nelielas, vienkārši iekārtotas un ar neiztrūkstošu mazdārziņu pagalmā. Laila un Eva ik pa brīdim izvilka fotoaparātus, iemūžinot ceļā redzēto. Pēc apmēram stundas grupa sasniedza nākamo objektu – septiņus mainīgos ūdenskritumus. - Tie maina savu tecējumu, tādēļ arī tos sauc par mainīgajiem, - Deniss skaidroja. – Nākamgad tie izskatīsies jau pavisam savādāk. Šis ūdens ir dzerams, tā ka varat uzpildīt savas ūdens pudeles. No šīs pašas upes mēs ņemsim arī ūdeni pusdienām. Dzirdot vārdu „pusdienas”, pēkšņi visi atdzīvojās. Gidi izkrāmēja līdzi paņemtos produktus un katlus. Jau pēc brīža uz ugunskura vārījās zāļu tēja, bet uz akmens tapa tunča un citu konservu sviestmaizes. Bija arī saldais ēdiens - „Artek” vafeles. - Ak jā, pirms ēšanas lūdzu iedodiet mums savus pusdienu talonus. Zinu, ka izklausās stulbi, bet tas ir Klāras Petrovnas pirksts, - Deniss it kā atvainodamies teica. –Viņa ir pamanījusies izstiept savus taustekņus arī līdz mums. Klāra Petrovna bija viena no kempinga administrācijas. Viņa bija pensijas vecuma sieviete, kura turēja dzelzs spīlēs „Jautrā namiņa” virtuvi. - Agrāk tāda sviesta nebija, bet šogad pat pārgājienā ejot jāņem līdzi taloni, - Aleksejs piebilda. - Labi, ka paklausījām Aluštas padomam un paņēmām talonus līdzi, - Gvido teica Evai. Pusdienu pārtraukums bija garākā no pauzēm, lai gan gidi sekoja līdzi tam, lai grupa pārāk neaizsēdētos. Priekšā vēl bija gana garš ceļš. Paēduši un atpūtušies, visi devās tālāk. Pēc apmēram četrdesmit minūtēm viņi sasniedza kalna virsotni. - Pasakaini, - Eva teica. No augšas viss izskatījās pavisam savādāks. Varēja redzēt gan tirkīzzilo jūru, gan citus kalnus, gan mazos kalnu ciematiņus un, kaut kur tālumā, arī „Jautro namiņu”. - Kalni ir brīnišķīgi, - Alušta sacīja, nostādamās viņai blakus. – Man patīk raudzīties kalnos kāpēju sejās. Viņiem ir tāds īpašs skatiens... It kā viņi būtu redzējuši ko tādu, kas citiem cilvēkiem paliek neiepazīts. - Cik reižu pārgājiena laikā tu paspēji nodomāt, kaut būtu palikusi nometnē? – aiz muguras atskanēja Ivo balss. - Uj, daudzas, - Alise atbildēja. – Bet tagad es priecājos, ka esmu šeit. - Rītdien būs maksas pārgājiens uz Demerži kalnu. Pārgājiens plus desmit dienas kalnos, - Ģirts teica. Alise nopūtās. - Izklausās fantastiski. Žēl, ka mēs nevaram piedalīties. Rītdien jau jāatgriežas Latvijā. - Jā, desmit dienas kalnos... Tas būtu tā vērts, - Ivo teica. - Bet arī šim pārgājienam nav ne vainas. Šo ainavu es nekad neaizmirsīšu, - Gvido sacīja. - Es arī, - Laila pievienojās sarunai, vienlaikus turpinot fotografēt dabasskatus. – Krima uz mūžu paliks mūsu visu sirdīs. Kristīne Čeirāne (c) 2010 Nākamā epizode - 07.08. |
| (29.07.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |