 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Naktsspārņos aizlidot |
| Naktsspārņos aizlidot pretgaismas zīlēt, iemīlēties, spītējot rītam, kaut krītam uz leju, vēl zemāk līdz debesīs attopamies, kur velni pārvēršas klaunos tik jaunos kā melleņu nospiedumi kristāla rūtīs starp tumsas un gaismas klusuma krūtīm, un neatgriezties, jo jāpārrauj aplis, kas sākumu vieno ar beigām, bez steigas - mums mūžība pieder, jo mīlestība saārda mūrus dvēseles būriem, izlaužot dimanta restes, bet nevajag pārmest pavasari pār ziemu, pulkstenim ļaujot tikšķēt atpakaļgaitā, jo pārlieka mainība kļūst neganti kaila un atvaros ierauj visu, kas nepiesiets, es tikai vēlos kopā ar Tevi sākumu sākumā ievīt bez beigām... |
| (22.07.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |