Pār zeltīta mākoņa maliņu,
Kāds rūpīgi noraugās lejā.
Tam zeme šī liekas, kā saliņa,
Kur visi ar vienādām sejām.
Viņš nešķiro rātnos no palaidņiem,
Tam nerūp ne labais, ne sliktais.
Tas nepiešķir nozīmi uzvārdiem
Un vienaldzīgs viņam viss pirktais.
Mēs dažādi esam to saukuši,
Bet būtība vienmēr tam viena.
To grūtībās parasti lūguši
Tik aizmirstam viņu, ik dienu.
Viņš nejaucas cilvēku likteņos,
Bet ļauj, lai no kļūdām tie mācās.
Un tomēr, tas uzrauga sīkumos,
Lai procesi noris kā nākas.
No viņa nav jēgas būt paslēptam.
Tā acs saredz cauri it visam.
Ik katru tas sagaidīs nomirstam
Un katram dos svētību dzimstam. |