 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Šonakt pie manējā... |
| Šonakt pie manējā loga neklauvēs, zinu, neviens. Taku pār aruma kumbri atmiņu skudriņas skrien. Vieta šī nodzēsta kartēs, satelīts nobeidzies pūst. Nebraukšu pirmdien uz Rīgu – sirds lauku gaisā lai lūst... Ezerā plunčājas nāras – tā tas ir bijis jau sen, Mošanās termiņš mans beidzies, mute bez valodas sten. Skaistāka viņa par visām - zvīņas no redzokļiem krīt. Vai tikai iedomu dzīlēs radības tādas vēl mīt? Mirklis dzen mirkli un pagaist - bērnudārzs, videne, kaps... Atmirdzi, izsmaržo, skūpsti! Būšu es mierīgs un labs. Bērni dzers rītrasu Tavu, ziedlapu šūpolēs spirgs. Nabagi smiesies kā plēsti, bagātie asarās mirks... Plandoša striķos žūs veļa, vēji pār Daugavu ies- Kaut vai ar nodurtu galvu vēlos jums pateikt „Paldies.” Savādi paliek un baigi, katram par sevi kad kliegt. Dzīvot – tas nozīmē mīlēt. Mīlēt – to nevar mums liegt. |
| (04.06.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |