X


Feini!
(www.feini.lv)
Kaut kāda Alise : Eņģelis un pazaudētais laiks
Man vienmēr licies savādi, cik ātri gan laime var pārvērsties šausmās un sapnis – murgā. Pašpārliecināts un dzīvespriecīgs cilvēks, kurš drošiem soļiem dodas pa dzīves ceļu, nespēj pat iedomāties, ka aiz nākamā stūra viņu varētu gaidīt visdrausmīgākā nelaime. Arī man pašam tas nenāca ne prātā, kad dzīvoju kopā ar savu mīlošo sievu un apbrīnojami skaisto meitiņu Andželu. Mēs vienkārši un pieticīgi dzīvojām mazā vienistabas dzīvoklī, taču viens otru bezgalīgi mīlējām un vienmēr atbalstījām. Es katru dienu devos uz darbu, kur cītīgi strādāju, lai pelnītu maizi savai ģimenei.
Visvairāk es mīlēju mazo meitenīti – pat vairāk nekā sievu. Viņa bija skaista kā eņģelis un neparasti gudra saviem pieciem gadiem.
Tomēr Andžela bija dīvains bērns. Viņa bija ļoti klusa un vienmēr vairāk vai mazāk skumja. Savas melanholijas iemeslu gan nevienam neizpauda. Meitene varēja stundām ilgi spēlēties ar visai neglīto lupatu lelli, ko mana sievai tai bija pašūdinājusi, un nepievērst uzmanību apkārtējai pasaulei. Draugu viņai nebija. Meitenīte arī nevēlējās doties uz parku un satikties ar citiem bērniem, tikai sēdēja istabas stūrī vai pagalmā un spēlējās ar lelli. Taču visdīvainākais man likās tas, ka viņa nekad neraudāja. Kad Andžela nokrita un nobrāza ceļus vai plaukstas, viņa tikai vienaldzīgi skatījās, kā lēnām veidojas zilumi vai sāk tecēt asinis. Kad viņai gadījās kaut ko saplēst un kāds no mums viņu sabāra, skaistā meitenīte tikai skumji lūkojās uz strostētāju, kamēr tas, eņģelisko vaibstu iežēlināts, paņēma viņu rokās, apskāva un sāka čukstēt mierinošus vārdus. Pat nākdama pasaulē, viņa bija klusa kā pele, bet uzreiz atvēra acis un vērās savos vecākos ar pārsteidzoši dziļu un saprotošu skatienu. Reiz viņa bija uzrāpusies pagalma kļavā kopā ar savu lelli, taču salīgojās un nokrita ar galvu pa priekšu, tik tikko nelauzdama kaklu. Tas bija sestdienas rīts, un mēs ar sievu, drausmās kliegdami, izmetāmies ārā no mājas. Es pieliecos pie savas meitiņas un paskatījos uz viņu. Viņa lūkojās man pretī ar savām vizbulīšu krāsas acīm un nesacīja ne vārda. Mati bija salipuši ar asinīm un seja saviebta sāpēs, taču bērns klusēja, it kā vispār nespētu parunāt, ignorēdams neskaitāmos diezgan nesakarīgos uz izmisuma pilnos jautājumus, ko tam uzdevām.
Taču, ja neskaita šīs savādības, mazā Andžela bija ļoti piemīlīgs un jauks meitēns. Arī mana sieva viņu bezgalīgi mīlēja, pat dievināja, un mēs visi bijām laimīgi.
Tomēr šai mierīgajai idillei bija lemts beigties. Pirmcēlonis bija tāds, ka es sāku dzert. Tik tiešām nezinu, kas mani uzvedināja uz šādu rīcību, jo biju harmonisks un garīgi līdzsvarots cilvēks. Kādu dienu man vienkārši iznāca iet garām krogam un es, daudz nedomādams, devos iekšā un pasūtīju mēriņu viskija. Biju visai noguris pēc grūtas darba dienas un man likās, ka esmu to pelnījis. Mani uzrunāja kāds vīrietis un mēs sākām pļāpāt. Kad bija pagājušas divas stundas un izdzertas piecas glāzītes, bijām gan iedraudzējušies, gan piedzērušies. Es devos uz mājām, viegli grīļodamies. Biju sarunājis pēc pāris dienām atkal tikties ar jauno draugu. Drīz vien došanās uz krogu kļuva par paradumu. Iepazinos arī ar citiem dzertuves pastāvīgajiem apmeklētājiem, un, pašam par pārsteigumu, man viņi itin labi patika. Bet tomēr pēc kāda laika sāku iet uz turieni arī viens, jo galvenais vairs nebija kompānija, bet gan dzeršana. Drīz zaudēju savu darbavietu.
Mums bija šādi tādi ietaupījumi un sieva cerēja, ka no tiem pārtiksim, kamēr es atradīšu jaunu darbu. Taču es ar tā meklēšanu nesteidzos, toties turpināju apmeklēt dzertuvi. Ietaupījumi ātri beidzās un mums vairs nebija, ko ēst. Nācās doties uz mežu lasīt ogas un sēnes. Mēs visi stipri novājējām; Andželas vaigos izzuda sārtums un viņa kļuva pavisam bāla.
Par nelaimi man bija daži uzticīgi draugi, kas bija ar mieru aizdot naudu. Sākumā lepnums bija aizliedzis viņiem to lūgt, tomēr izmisums drīz piespieda spert šādu soli. Bet, saņēmis naudu, es vis nedevos uz veikalu pēc maizes. Atkal devos uz krogu. Dzēru arvien vairāk un vairāk. Mājās biju reti – dienā mēdzu klaiņot pa pilsētas ielām un pārnācu tikai vēlu vakarā, pietempies kā zirgs, kamēr sieva rāvās vaiga sviedros, lai savilktu galus un pabarotu mūsu bērnu. Viņa man nejautāja, par kādu naudu es pērku dziru. Šķiet, dzīvesbiedre bija sākusi no manis baidīties. Es pats vairs nesapratu, kas notiek. Kad biju mājās, man sāka uznākt niknuma lēkmes. Strīdējos un kliedzu uz sievu vismazākā sīkuma dēļ. Dažreiz pat situ viņu. Pēdīgi es pat atklāju, ka paša meitas bālums, skumjas un klusēšana mani kaitina, un esmu sācis just īgnumu pret viņu. Biju mājās arvien retāk un vairs vispār neuztraucos par to, vai sieva un bērns dienā ir kaut ko ēduši vai ne. No mīloša ģimenes tēva, pašam nemanot, biju pārvērties par briesmoni. Turklāt biju ieslīdzis lielos parādos. Sastrīdējos ar draugiem un paziņām, jo viņi vairs negribēja aizdot man naudu. Tad es sāku zagt. Un tomēr, brīžos, kad nebiju piedzēries, mani plosīja sirdsapziņa, tāpēc arvien biežāk un biežāk meklēju aizmirstību pie bāra letes.
Pa to laiku mana sieva bija dabūjusi darbu pasta kantorī – viņa rītos iznēsāja avīzes, par to saņemdama smiekla naudu. Viņa pirka tikai maizi un ābolus, labsirdīgās kaimiņienes dažkārt iedāvināja kādus citus produktus. Taču arī viņas nebija nekādas bagātās, tādēļ šie žēlsirdības pasākumi ātri apsīka, līdz izzuda pavisam. Mazā Andžela stipri saslima un vairs nemaz necēlās no gultas. Domāju, mana sieva noteikti bija ļoti izmisusi, tomēr turpināja censties mūsu meitiņas labad. Viņa strādāja līdz spēku izsīkumam, lasīja mežā visu, kas vien bija ēdams, un pat mēģināja Andželu iepriecināt dziedot. Taču meitenīte tikai stingi skatījās griestos. Viņas seja bija balta kā papīrs un viņa tik ļoti novājēja, ka vaigu kauli izspiedās un, likās, tūlīt pārplēsīs ādu. Kādu rītu, kad arī es biju mājās un kopā ar sievu sēdēju pie viņas gultas, meitiņa paskatījās uz mums abiem un sacīja:
„Māmiņ, tēti, es drīz aiziešu no šīs pasaules. Neskumstiet par mani.”
Viņa bija tik izkāmējusi un izskatījās tik skaista ar savām spožajām, vizbulīšzilajām acīm un drudzī degošajiem vaigiem, ka iesmeldzās sirds, un kaklā sakāpa kamols. Mēs, protams, tūlīt metāmies viņu mierināt un saudzīgi norāt, lai neņem mutē tādus vārdus un nedomā nemaz tādas domas. Taču paši nebijām pārliecināti par saviem dedzīgajiem izteikumiem.
Es tomēr ticēju, ka vēl pastāv iespēja bērnu glābt un cerēju, ka labs ārsts spēs to paveikt. Bet tam bija vajadzīga nauda. Pār manu prātu beidzot nāca apskaidrība, un es sajutu briesmīgu naidu un riebumu pret sevi. Kā gan es varēju pavadīt tik daudz dienu žūpodams, kamēr mans vienīgais bērns guļ uz nāves gultas? Kā es varēju izniekot tik daudz laika, kuru man būtu vajadzējis pavadīt meklējot jaunu darbu un palīdzot savai pārgurušajai sievai?
Tūlīt pat pārtraucu dzert. Vadīju dienas, jo cītīgi meklēdams darbu. Tas bija grūti izdarāms, jo daudzi mani paziņas, no kuriem biju aizņēmies naudu, bija tālāk pačukstējuši saviem draugiem, kas es esmu par zagli un liekuli. Šajā pilsētelē gandrīz visi viens otru pazina. Pēc ilgiem un grūtiem meklējumiem man beidzot izdevās kļūt par miesnieka palīgu. Agrāk šo darbu nemūžam nebūtu uzņēmies, jo tas pildīja manu sirdi ar riebumu, bet tobrīd man bija vienalga.
Tomēr arī par strādāšanu gaļas veikalā saņēmu vienīgi plikus grašus. Pat abi ar sievu kopā nespējām nolīgt ne pilsētas lētāko ārstu. Izmisums auga tikpat ātri kā Andželas noslēpumainā slimība, kas plosīja viņu no iekšienes. Kādu vakaru, nākot mājās no darba, ieraudzīju, ka sieva stāv uz ielas stūra un pārdodas kopā ar citām prostitūtām. Tad pie viņas pienāca kāds būdīgs vīrietis un aizvilka aiz mājas.
Tas bija pēdējais piliens izmisuma kausā. Es skriešus devos atpakaļ uz gaļas veikalu. Tā īpašnieks jau bija devies mājup, un man bija durvju atslēga, kuru viņš visai naivi bija man uzticējis. Es savācu visu naudu, kas atradās veikalā – tās tur bija diezgan daudz, jo man bija paveicies ar vientiesīgu darba devēju. Tajā pašā vakarā nolīgu labāko ārstu pilsētā. Viņš atnāca nākamajā dienā. Mana mazā meitiņa jau bija bāla kā līķis un tik tikko elpoja. Pēkšņi man zuda pēdējā cerība un es sapratu, ka ir par vēlu. Esmu nokavējis. Manas dvēseles mokas bija neaprakstāmas, jo es apzinājos, ka pats esmu pie tā vainīgs. Andžela nolasīja manas domas, teikdama:
„Ir jau par vēlu, tēt. Mani vairs nevar glābt.”
Arī ārsts apstiprināja viņas sacīto, pareģodams, ka nāve varētu iestāties tuvākajās dienās.
Es biju izmisis līdz sirds dziļumiem. Dienu un nakti kopā ar sievu sēdēju pie meitas gultas, turēdams tievo rociņu, liedams vīrietim nepiedienīgas asaras un lūgdams piedošanu. Meitiņa sacīja, ka es neesot vainīgs, un tas plēsa manu sirdi vēl vairāk. Man gribējās, lai viņa mani ienīst, lai nolād elles ugunīm. Biju to pelnījis. Bet skaistais bērns ar eņģeļa sejiņu tikai lūkojās uz mani skumjām acīm.
Pēc četrām dienām mana meita nomira. Mēs viņu apglabājām ietītu palagā, jo zārku nevarējām atļauties. Abi bijām pilnīgi salauzti. Mūsu pasaules bija pilnīgi iznīcinātas, pārvērstas pīšļos. Es biju pazudinājis mūsu meitiņu, mūsu vienīgo nenovērtējamo dārgumu, mūsu dzīves jēgu – skaisto, skumīgo mazo eņģelīti, kas nu bija aizlidojis, paņemdams līdzi savus baltos spārnus, kas iedvesa mūsu sirdīs gaišumu un mīlestību. Sieva sēdēja istabas kaktā un raudāja, bet es – es atsāku dzert un zagt. Vakaros dirnēju dzertuvē, pa dienām aplaupīju vecas kundzes un tirgus stendus. Zināju, ka policija mani jau meklē un, kad noķers, es nokļūšu cietumā. Īstenībā brīnījos, ka vēl neesmu tur. Par to droši vien varēja pateikties apbrīnojami slinkajiem un resnajiem policistiem.
Kādu vakaru, atklumburēdams mājās pielējies līdz acīm, pamanīju, ka sievas nav. Nākamajā rītā, kad biju bezmaz skaidrā un pie pilnas apziņas (lai gan paģirains un ar sāpošu galvu), devos viņu meklēt. Izmeklējos un izbļaustījos līdz apnikumam, taču savu dzīvesbiedri neatradu.
Pēc nedēļas upe izskaloja krastā viņas līķi – sieva pati bija darījusi sev galu.
Es sēdēju mājās un skatījos griestos. Mana dvēsele bija salauzta, taču pats vien biju vainīgs. Man būtu vajadzējis veltīt vairāk uzmanības savai sievai, kurai klājās pat vēl smagāk nekā man. Viņa tomēr bija mana dvēseles radiniece. Tomēr es atkal biju iegrimis alkoholisma purvā. Ar savu žūpošanu biju zaudējis tik daudz laika; tikai tagad sapratu, kāda ir tā cena. Bija par vēlu. Mana ģimene bija mirusi. Vairs tik bieži nedevos uz krogu jo, šķiet, jau biju uzbrucis visām pilsētas večiņām; dažos parkos pat dežūrēja policisti. Ja man nebūtu vienalga, es tiešām prātotu, kāpēc viņi mani vēl nav notvēruši, jo, darīdams savus ļaunos darbus, nebiju ievērojis sevišķus drošības pasākumus. Bet man patiesi bija vienalga. Es arī vēlējos izdarīt pašnāvību un apsolīju sev, ka tuvākajās dienās tas notiks. Taču biju pārāk gļēvs. Tāpēc tikai sēdēju mājās un pa mazai kripatiņai ēdu sakaltušo maizi, kas pieliekamajā vēl bija palikusi. Baidījos iet ārā, pats īsti nezināju, kāpēc.
Kādu nakti, kad atkal viens sēdēju uz krēsla tumsā un klusumā, pie loga rūts kāds pieklauvēja. Pulkstenis sita divpadsmito stundu. Pieskrēju pie loga un samiegtām acīm vēros melnajā tumsā, kuru caurstrāvoja bāla mēnessgaisma. Man likās, ka redzu mazās Andželas seju skumji lūkojamies man pretī. Papurināju galvu un ar pirkstiem izberzēju acis. Kad atkal ieskatījos tumsā, Andžela bija pazudusi. Baisu nojautu mākts, atgriezos uz sava noplukušā krēsla.
Taču pēc brīža pieklauvēja atkal. Es metos pie loga un atrāvu to vaļā.
„Kas tur ir?” es saucu.
Un atkal man pretī vērās mazā, skaistā meitenīte. Tad viņa pazuda. Mani pārņēma šausmīgas bailes un es cieši aizdarīju logu. Visu turpmāko nakti sēdēju kā uz adatām, neaizvērdams ne acu un gaidīdams atkal atskanam vieglo klauvējienu pie loga rūts. Es to nesagaidīju, tomēr arī visu dienu nervozi staigāju pa istabu šurpu turpu. Pa uzvilkto prātu šaudījās neskaitāmas baisas domas. Vai meita nolēmusi man atriebties? Vai mātes nāve bijis pēdējais piliens? Vai varbūt tās bija tikai halucinācijas?
Pievakarē tomēr no pārguruma un arī izsalkuma atkritu gultā un aizmigu uz dažām stundām. Pamodos tieši ceturksni pirms pusnakts. Dzirdēju lietus lāses skaļi sitamies pret palodzi. Šī skaņa mijās ar manas sirds neregulārajiem pukstiem. Piecpadsmit minūtes sēdēju, blenzu pulkstenī un klausījos. Un, kad pulkstenis nozvanīja divpadsmito stundu, cauri lietus pakšķēšanai izdzirdēju pavisam vieglu, maigu klauvējienu pie loga, itin kā klauvētājs būtu eņģelis. Sirdij traki dauzoties, uzreiz pielēcu kājās un atrāvu logu vaļā. Un tur viņa bija – bālā, iekritusī sejiņa, izplūdusi lietus šaltīs un vēl skaistāka mēnessgaismā. Es izliecos pa logu, ļaudams lietum samērcēt galvu.
„Andžela! Andžela!” es saucu. Meitene atkal izgaisa kā nebijusi. „Andžela, kur tu esi?”
Es atgāju no loga un izmetos ārā no mājas. Apskrēju tai apkārt, līdz nonācu pretī logam, pie kura bija atskanējis klauvējiens. Skrēju no vienas puses uz otru, visu laiku saukdams viņas vārdu. Taču lietus apslāpēja manu balsi, un eņģelis izzuda skatienam.


Nākamajā naktī viņa klauvēja atkal. Ar trīcošām kājām es piegāju pie loga un, samiegdams acis, atkal ieskatījos skumjajos sejas pantos. Bet logu šoreiz vaļā nevēru. Jutu briesmīgas bailes. Domāju, ka esmu sajucis prātā. Centos sevi mierināt kaut ar šo domu, taču piesitiens pie loga bija tik dzidrs, tik maigs un seja aiz tā tik īsta, tik skaista, ka bija gandrīz neiespējami sev iestāstīt, ka tās ir tikai slimīgas iedomas. Andželas blāvajās acīs es spēju ieraudzīt lūgumu, neizpratni un pat sev par pārsteigumu – naidu. Māņticīgs nebiju, taču nakts pulsējošajā klusumā un baismajās ēnās nenovēršami uzmācās domas, ka meita atgriezusies no aizkapa saules, lai man atriebtos.
Kad atgāju no loga, ieraudzīju vēl ko, kas lika man šausmās iekliegties un ķert ar roku pie krūtīm. Andželas vecā lupatu lelle! Tā sēdēja uz plaukta, pa pusei apslēpta ēnās, bet es redzēju, ka viņa ar savām nedzīvajām pogu acīm skatās tieši uz mani. Es skaidri atcerējos, ka biju to sadedzinājis. Skaidri atcerējos, ka pats biju sakūris mežā ugunskuru un iemetis lelli tur kopā ar pārējām Andželas mantām! Un nu šis nešķīstais sašūtu lupatu briesmonis pilnīgi neskarts atrodas manā istabā!
Šķiet, tad es paģību, jo atkal atvēru acis tikai nākamās dienas pēcpusdienā. Galva reiba un mani mocīja drudzis. Grīļodamies aizgāju līdz virtuvei un sameklēju pašu asāko nazi. Biju domājis drīz aiziet uz mežu un iedurt sev krūtīs vai arī pārgriezt vēnas. Taču biju gļēvs līdz sirds dziļumiem. Savu ģimeni nogalināt es spēju, bet pats sevi – ne! Sēdēju uz krēsla, žņaudzīdams rokās naža rokturi un truli skatīdamies sienā. Zināju, ka man ir divas izvēles – iegrūst sev sirdī asmeni vai nomirt badā, jo mājās vairs nebija ne kripatas ēdiena, un es nespēju atkal zagt. Pēc neilga laika aizvilkos uz gultu un iekritu miegā, kas līdzinājās pusnemaņai.
Un atkal pamodos tieši pusnaktī. Šoreiz mani nepamodināja piesitiens pie loga, bet gan bērna raudas. Es atvēru acis un piecēlos sēdus. Un tur es viņu ieraudzīju – Andžela sēdēja uz grīdas, turēja rociņās savu lelli un raudāja. Piepeši es vairs nejutu nekādu baiļu, tikai smeldzīgu mīlestību. Pieliecos pie meitiņas un apskāvu viņu. Tas nevarēja būt sapnis, es nebiju sajucis prātā! Es viņu jutu – ķermenis bija auksts kā marmors.
„Es esmu mirusi, tēt,” viņa čukstēja.
Es paņēmu viņu rokās un izgāju pa neaizslēgtajām ārdurvīm. Vai tiešām es esmu ārprātīgs? Vai apziņas tumsa pārklājusi manu prātu, un es nespēju atšķirt realitāti no iztēles murgiem? Devos uz priekšu, pie krūtīm piespiedis eņģeli. Visu ceļu viņa raudāja. Šīs raudas – šīs briesmīgās raudas, tās plēsa mani gabalos, tās plosīja manu dvēseli, tās skanēja skaļāk un griezīgāk par jebkuru pasaules skaņu, un es tik tikko spēju novaldīties, lai nekliegtu un nebēgtu projām. Pēkšņi sajutu naidu pret meitu – viņa bija tik auksta kā līķis, tik nevainīga kā debesu būtne, un šīs raudas – tās skanēs man ausīs dienu un nakti līdz mūža galam.
Es vairs nebiju es pats. Manī bija iemājojis kāds savāds dēmons, un tajā brīdī es nebiju cilvēks. No pirkstu galiem man zibēja elektrība, un biju pildīts ar pārcilvēcisku spēku un lielu smagumu reizē – likās, man kaklā ir uzkārti simt smagi akmeņi, kas velk mani uz leju un spiež pie zemes. Katrs solis sagādāja sāpes. Taču vēl lielākas mokas sagādāja Andželas raudas – šīs eņģeļa asaras...
Kad biju kādu laiku smagi soļojis, attapos pie kapsētas vārtiem. Tie bija salauzti. Nemaz nedomājot, kā rēgs ieslīdēju pa tiem. Visapkārt bija melna tumsa, ko atšķaidīja balta mēnessgaisma. „Kas es esmu?” man prātā ienāca doma. Akmeņu smagums bija pazudis; tagad es biju viegls kā spoks, un man krūtīs bija tukšums. Es ciešāk apskāvu sīko, auksto augumu, ko turēju rokās. Andžela bija pārstājusi raudāt un es biju nonācis pie viņas kapa.
Tam blakus atradās arī sievas kapa kopiņa un… vēl viens kaps? Tas izskatījās pavisam svaigs – smiltis bija uzrušinātas un mitras. Kāpēc šeit ir vēl viens kaps? Es noliku Andželu zemē un kā jucis sāku skraidīt pa kapsētu, meklējot, kur atrodas lāpsta. Zināju, ka tai kaut kur jābūt, jo tā šeit atradās vienmēr, tāpat kā grābeklis. Beidzot atradu to, atslietu pret kādu koku. Paķēru un skrēju atpakaļ uz svaigo kapu. Kā neprātā sāku rakt. Cirtu lāpstu zemē un svaidīju smiltis kā nelabais. Mans prāts bija atstājis mani – es tikai raku un raku nenormālā ātrumā…
Pēkšņi sapratu, ka roku kapu pats sev. Tas ir mans – mans kaps blakus sievai! Tūlīt es miršu, un šeit man būs lemts gulēt! Kad sešas pēdas gandrīz bija atraktas, un es jau biju pārliecinājies, ka kaps ir tukšs, sadzirdēju aiz muguras sievas balsi. Viņa dziedāja. Es izkāpu ārā no kapa bedres un paskatījos. Ieraudzīju savu mirušo sievu turam rokās Andželu un dziedam to pašu šūpuļa dziesmu, ko katru vakaru, kad mūsu meita vēl bija dzīva. Pār sievas vaigiem kā stikla pērles ripoja asaras, jo Andžela, mazais eņģelītis, jau bija mirusi un gulēja šļaugani un nekustīgi. Sievas balss aizlūza un viņa izplūda šņukstos. Es nometu lāpstu un nokritu ceļos pie viņas kājām.
„Es emu vainīgs! Vainīgs pie visa!” es runāju skaidri un no sirds. Likās, tā tūlīt plīsīs. „Andžela, Marija, piedodiet man! Es tik ļoti gribētu vērst visu par labu, ja vien varētu!”
Piepeši mana sieva pārstāja šņukstēt.
„Ir par vēlu, Ralf,” viņa čukstēja. Viņa atkārtoja šos vārdus desmitiem, simtiem, tūkstošiem reižu, un ar katru reizi viņas balss kļuva skaļāka un niknāka, līdz beigās viņa jau kliedza: „Ir par vēlu, Ralf! Ir par vēlu! Ir par vēlu!”
Šie vārdi plēsa pušu ausis; es aizspiedu tās, tomēr spēju tos dzirdēt. Vairs nesapratu vai tie nāk no ārpasaules vai tikai skan man galvā. Es iespiedu pirkstus ausīs tik dziļi, ka sāpēja, un visu laiku izmisīgi čukstēju kvēlas atvainošanās vārdus. Taču šī frāze manās smadzenēs bija kā ar karstu dzelzi iededzināta. Izmisumā es arī sāku raudāt, bet mana sieva bija pārvērtusies par velnu, visu laiku turpinādama izkliegt vārdus „Ir par vēlu, Ralf!”
Andžela atdzīvojās un izlēca no Marijas rokām, bet viņa sagrāba mani ar abām savām kaulainajām, pūstošajām dūrēm un, vēl joprojām kliegdama to pašu frāzi, pacēla un uz muguras iesvieda tikko atraktajā kapā. Es mēnessgaismā paspēju ieraudzīt viņas acis – tās zvēroja, tās bija dzīvas, lai gan viss pārējais ķermenis bija miris un izkaltis. Es sāku kliegt tā, kā vēl nekad nebiju kliedzis – no mežonīgajām bailēm balss skanēja tik skaļi, ka zeme vibrēja. Guļot uz muguras pats savā tumšajā, aukstajā kapā, es redzēju, ka mana meita, kura bija atgriezusies no aizsaules, lai atriebtu savu un mātes nāvi, ar lāpstu paņem smiltis un sāk bērt kapu ciet – pirmā kaudze ielidoja tieši manā kliedzienam pavērtajā mutē un es vairs nespēju paelpot.

*

Es pamodos slimnīcā – vienvietīgā palātā. Izrādījās, ka noticis tā: divi policisti naktī apstaigājuši kapsētu, skatoties vai neuzdarbojas kapu aplaupītāji, jo tajā kapsētā apglabāti arī daži bagāti cilvēki, kuri pat nāvē nav spējuši šķirties no saviem dārgumiem. Tad viņi izdzirdējuši mani kliedzam, taču, kad bija nonākuši pie atraktā kapa, kurā gulēju, es jau biju bezsamaņā. Vīri mani nogādāja slimnīcā. Esmu jau atpazīts kā pilsētas lielākais zaglis, tādēļ tūlīt pēc izveseļošanās man būtu jādodas uz tiesu. Bet cietumsods man nedraud, jo es neizveseļošos. Novārdzinātajā organismā ir ieperinājusies kāda ļauna slimība, un es jūtu, ka beigas ir tuvu. Visi mani uzskata par vājprātīgu, jo es izstāstīju viņiem, ka pats izraku sev kapu un mani tajā iemeta mirusī sieva. Nav jau nekādas nozīmes melot. Ārsti pret mani izturas ļoti vēsi un, šķiet, nevar sagaidīt, kad es beidzot atbrīvošu slimnīcas gultu.
Man bail no nāves, lai gan es arīdzan vēlos jo ātrāk aiziet no šīs pasaules. Vai es atkal satikšu savu sievu un meitu? Vai viņu dvēseles jelkad spēs man piedot? Vai varbūt Dievs mani jau nolēmis elles mokām? Šie jautājumi nedod man miera un liek sirdij sarauties un šermuļiem skriet pār kauliem, tāpēc nolēmu kaut nedaudz atvieglot savu dvēseli, pierakstot visu, ko esmu piedzīvojis.
Es esmu pelnījis sodu un to apzinos. Taču, kā mācīja mana māte – kas patiesi nožēlo grēkus, tas piedzīvos atpestīšanu.
(25.05.2010)
DRUKĀT
Atpakaļ uz darbu