 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Vilkatis. |
| Mani sakoda vilks, kad reiz bekoju silā. Brūces sadzija drīz, tomēr kaut kas nav lāgā. Jo kad pilnmēness spīd debesī tumši zilā, Pats sev sajūtos svešs, it kā ne savā ādā. Atkal ieskanas balss manā smadzeņu krokā, Iekšā sagriežas viss, sirdī iedegas uguns. Liekas īkšķu vairs nav manām spalvainām rokām Un tik dīvaini ož, viss, ko uztver mans deguns. Ilkņi asāki kļūst, ausis sadzird ik čukstu, Acis saredzēt sāk katrā mirklī ko jaunu. Manā sirdī kāds zvērs cenšas kontrolēt pukstus. Zogas sajūta klāt, ka es zaudējis kaunu. Drēbes norāvis nost, balsī cilvēci lādam, Es pa taciņu, pliks, sila virzienā jožu. Zinu modīšos rīt es bez atmiņām kādām, Ja vien medniekam līdzi nav sudraba ložu. |
| (24.05.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |