Es skatos uz tevi, uz vitrīnas lelli
Un nevaru saprast, kas tevī tik saistošs.
Vai tiešām šīs perfekti slīpētās formas?
Vai skatiens, kas pavīd tāds mīklaini kaistošs?
Nav dvēseles tevī un tomēr tik dzīva,
Tu raugies uz mani ar gaišzilām acīm.
Tu esi tik skaista, kā pasaules dīva,
Kā jauns BMW sisto autiņu placī.
Es pieglaudu skatlogam svīdušo vaigu,
Tad sūtīju kārotai debesu skūpstu.
Līdz sētnieks man vaicāja, ko es šeit gaidu
Un patrieca mani tas, draudot ar lāpstu. |