No sirds uz sirdi ceļi plūst un vijas,
Un gaišās domās prieka mirkļi aust,
Zūd ēnas pelēkās aiz pavasara spārniem,
Kur baltas ievas varavīksnē plaukst.
Kad dzeja nobur, citā zemē mosties,
Kur vecais vītols zarus zemē liec,
Kur saule spīd un sapņos zilgo gaisma,
Un veras rītos magnolijas zieds.
Ir mazliet salnu, mazliet lietus lāšu,
Un tumšais mākonis pie loga miegu snauž,
Līdz spožas dzirksteles uz zemes dāsni kaisa
Un zvaigžņu mirkļus baltās sirdīs auž.
Jo dzejai pieder brīnumaina vara-
Tā īstu laimi katram dāvāt māk,
Un tādēļ lūgšu atkal citu dienu
No sirds uz sirdi ceļu izstaigāt! |