 (www.feini.lv) |
| Laimdota Vištarte : Tīģera acis |
| Kādas acis šonakt mani pamodināja, Es viņas sajutu, sapnīti aizpogājot. Sirdī modinātājs zvanīja bez stājas, Pulsēja asinis deniņos - lai padomājot? Pat netaisos domāt! Man vajag tās acis! Kāda spītīga tīģera degošās, paņemošās... Ar viņām es aizmiegu. Viņas ir manas! Manas tālās, glāstošās, siltās un drošās. Kādas iemīlētas acis man seko ik brīdi. Vai man varbūt tikai tā liekas? Es laikam līdz galam atvēršu logu - Vai zini, mums atkal jāsatiekas! Vai dzirdi? Manā naksnīgajā prērijā Ar tavām tālajām acīm jau sen par maz! Un modinātājs sen visu ir izzvanījis, Vairs palicis pāri nav it nekas. Ir sapnītim iztrūkušas visas pogas, To nevar vairs aizpogāt ciet... Tās acis - tās nedod man mieru! Tās sauc. Es eju. Bet varbūt - nevajag iet? Kādas acis mani šonakt pamodināja... Tās - mana tīģera maigi sargājošās. Ja nav tevis paša, mans strīpainais, Man ir tavas acis. Tā drošāk. Bet logu es tomēr atstāšu šonakt vaļā - Es gribu ar tevi pa īstam paklusēt. Ja kāds ļoti gaida, pat tīģeriskajai sirdij To vajag sadzirdēt, vajag iemīlēt spēt... |
| (21.04.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |