 (www.feini.lv) |
| Rita Kalniņa : Caur gaisa stihiju... |
| Caur gaisa stihiju pile pie piles iesūcas miklums un vaid pusbalsī cauri skeletādai līdz kādai aizsprostotai šūnai kur stindzinoši ritmā lēni jo lēni Haleja ātrumu sasniedzot vibrē kosmoss kad apriņķo netaustāmais bet neredzami pārredzamais un komētai gandrīz pieaug aste lai atstarotos svilstošam saules gaišumam Aizvērtām acīm lotoss dzen saknes pretī ilūzijām krāsu izvirduma aizturētās debesīs mākoņi pabiezi lai nosauļotos bet tikpat gaisīgi cik vien aizlidot ļautos ar magnētiskām šautriņām bezmērķī bet tomēr trāpot rāpot gribas cik reizēm jokaini uz zemes ja būtu putns nolaistos tik zarā šūpoties stabili augstu lai izsauktu zvaigznēs lietu ikreiz kad vietu nerastu bet nu nav tik manā varā kaut ar tādā garā jūku prātā ar renstelēs saskalotiem biezumiem... |
| (18.04.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |