 (www.feini.lv) |
| Laimdota Vištarte : Pie sevis |
| Cik viegli sajukt prātā no saules un pavasara, no kliedzošu gulbju bariem un ilgu vakariem, tik dīvaini tukšiem un gariem. Tik viegli ierakties sūnās un apaugt ar dzērvenēm, tādām, pelēkas saules sasildītām, mazliet rūgtenām, un drebošu pirkstu izglāstītām. Līdz mulsumam skatīties acīs savam atspulgam peļķē, muļķīgu varžu izlēkātā, un domāt, cik labi ar smaidu sejā krist grēkā. Cik viegli sajukt prātā no ilgām un vientulības, no aizslēgtām durvīm citā pasaulē, un mēģināt nekliegt, kad skaudra sāpe dzeļ dvēselē. Cik grūti atrast sevi, savu spēku un pacietību - rāpties kalnā, kam virsotnes nav, jo pusceļā varbūt šķība jautājuma zīme stāv. Tik viegli sajukt prātā no tauriņu dejām krūtīs un kliedzošām ilgām pēc tevis, jo atkal, kā parasti, man jānāk pašai pie sevis... |
| (14.04.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |