X


Feini!
(www.feini.lv)
Imants vilams : Benediktīna nedarbi
Ja es runāju par Aivaru, tad jau katram ir skaidrs, ka atkal būs kāds piedzīvojums, jo šajā ziņā viņš ir nepārspējams . Taču šoreiz gribu pastāstīt pat veselus divus gadījumus, kuros arī man nācās ņemt līdzdalību, bet no Aivara te nebija ne miņas.

Kā zināms, 25. novembrī Rīgas kapos bija paredzēti svecīšu svētki. Kā nu tajā trauksmainajā ikdienā iet, tā jau ir cita lieta, bet kapos gan visi radiņi salasāmies kopā, kaut vai reizi gadā. Tā arī es jau sestdien sāku gatavoties braucienam. No rīta uz Rīgu iet 2 autobusi: viens no Kuldīgas iziet 6-55, bet tas lēns, bet 7-25 iet otrs , un tas ir ātrs, un Rīgā ieiet pusstundu agrāk par pirmo. Parsti gan es braucu ar to pirmo, jo tajā ir mazāk pasažieru un ir ērtāka braukšana, bet šoreiz iznāca citādāk. Vakarā pie manis no Rojas negaidīti ieradās dēls ar skaidru nolūku pie manis pārnakšņot. Nu protams, ka tīri labi patusējāmies: izcepām kartupeļu pankūkas, normas robežās iedzērām aliņu, un lai varētu ieekonomēt pusstundu laika gulēšanai, es nolēmu braukt ar otro autobusu. Viss notika pareizi. Autobusu pieturā ieradāmies savlaicīgi, un es jau dēlam teicu, lai viņš brauc vien, sak, gan jau es aizbraukšu, bet viņš tomēr palika, lai man nebūtu garlaicīgi gaidīt. Kad bijām bezcerīgi izgaidījušies, atklājās, ka tas otrais autobuss svētdienās nekursē, un nu es biju palicis uz totāla sēkļa, jo nākošais reālais autobus no Kuldīgas iziet tikai ap 12-30. Nu ko, dēls bija ar mieru izmest līkumu un nogādā mani līdz Ventspils šosejai pie Kandavas pagrieziena. Tur atklājās, ka kārtējais autobuss ir aizgājis pirms 5 minūtēm, bet nākamais ies pēc 25 min. Dēls aizbrauca, bet es paliku gaidīt to autobusu. Pēc dažām minūtēm piebrauca kāda mašīna, no kuras iztrausās kāds jauns un simpātisks zēns ar milzīgu čemodānu. Iarādījās, ka arī viņš ir nokavējis autobusu. Vakarā tēvam svinējis apaļu jubileju, drusku aizgulējies, sabāzis čemodānā visas vajadzīgās mantas un nu – še tev ! – autobuss ir prom ! Es viņu mierināju, ka drīz nāks nākamais autobuss, bet viņš, kā jau ar jaunām acīm būdams, atklāja, ka gaidītais autobuss svētdienās nebrauc, un ka tas ir tas pats autobuss, ko es gaidīju Kuldīgā. Un nākamais iet vairāk kā pēc stundas. Abi jutām, ka krietni atpaliekam no grafika, bet tur vairs neko nevarēja darīt. Kā par spīti pūta stiprs un ledaini auksts vējš, un es jau pa tām nieka 15 min biju izsalis cauri un cauri, bet vēl bija jāgaida vairāk kā stundu. Neko nelīdzēja arī tā nieka pieturas nojumīte. Mēs balsojām visas mašīnas. Tās skrēja garām desmitiem un simtiem, bet neviens pat nedomāja apstāties. Un tad nāca pats galvenais notikums. Stāvēju aiz nojumes sienas, slēpdamies no vēja un vēroju, kā garām ripo mašīnas ar laimīgiem un lepniem īpašniekiem, kuriem nav nekādas daļas par tādo nosalušu fruktu ceļa malā. Kad iegāju atpakaļ nojumītē, jutos vienkārši šokēts. Mans ceļabiedrs sēdēja uz soliņa, viņam blakus atvērts čemodāns un vesela kaudze visādu apģērba gabalu un sadzīvei nepieciešamu nieku, bet kājās … skaisti pirkstaini vilnas cimdi ! Kaut ko tādu es vēl nebiju redzējis ! Izrādījās, ka viņš no rīta steigā aizmirsis uzvilkt zeķes, un tā arī atskrējis tādās vieglās balles kurpītēs, kurās ieautas basas kājas. Tagad rakņājās čemodānā meklēdams tās zeķes. Es jau biju balsošanai metis mieru, bet šis ik pa laikam lēca augšā un skrēja uz ceļa vicināt roku, bet viņa kājas vairāk līdzinājās pīles pleznām. Kad beidzot pienāca tas sengaidītais autobuss un mēs iekām, viņš savas pleznas tomēr bija novilcis. Es biju tā pārsalis, ka līdz pat Rīgai nespēju atsilt, kaut arī autobuss bija ērts un silts. Lai paglābtos no saaukstēšanās, es jau pirmajā veikalā nopirku pudelīti benediktīna un turpat aizdurvē ierāvu krietnu šļuku, un tikai tad sajutu, kā pa dzīslām izplūst patīkams siltums. Viss beidzās labi, bet tas benediktīns tomēr izstrādāja vienu mazu jociņu. Bet par to nākošajā reizē.
(09.04.2010)
DRUKĀT
Atpakaļ uz darbu